Papildus savam iepriekšējam komentāram vēlos tomēr sīkāk precizēt savu domu. Lieta tā, ka autora rakstā aprakstītajā situācijā ir divi laika ziņā secīgi autortiesības regulējoši likumi, kuros abos ir pārejas noteikumi. Pirmā likuma (sp.no 15.05.1993.) piemērošanas laikā speciālā akta – AP 1993.gada 11.maija lēmuma "Par LR likuma "Par autortiesībām un blakustiesībām" spēkā stāšanās kārtību" - 6.pkt. noteica: "Ja likuma sp.stāšanās dienā Latvijas CK noteiktais noilguma termiņš ir izbeidzies, bet likumā noteiktais noilguma termiņš nav izbeidzies, autortiesības un blakustiesības tiek atjaunotas uz atlikušo laika periodu, skaitot no tiesību rašanās dienas". Savukārt otrā secīgā likuma – Autortiesību likuma (sp.no 11.05.2000.) – pārejas not. 2.pkt. (redakcijā, kas stājās spēkā 01.03.2007. un ir sp. joprojām) nosaka: "Šajā likumā noteiktie autortiesību un blakustiesību aizsardzības termiņi attiecas uz visiem darbiem un tiesību objektiem, kas 1995.gada 1.jūlijā bija aizsargājami vismaz vienā Eiropas Savienības dalībvalstī saskaņā ar attiecīgās valsts noteikumiem par autortiesībām vai blakustiesībām". Redakcijā pirms 01.03.2007.grozījumiem tas skanēja šādi: " Šajā likumā noteiktie autortiesību un blakustiesību aizsardzības termiņi attiecas uz visiem darbiem un tiesību objektiem, kas bija aizsargājami likuma spēkā stāšanās dienā". Abu likumu pārejas noteikumi jāskata kopsakarībā viens ar otru, lai rastos iespēja noskaidrot likumdevēja gribu un likumu "ratio legis". Kā pirmajam un galvenajam uzmanība jāpievērš AP lēmuma 6.pkt., kurā likumdevējs ir minējis blakustiesības. Kā interpretējams šis 6.punkts? Ir vairākas vadlīnijas pārejas noteikumu interpretācijai. Pirmkārt, pārejas noteikumu normas laika jautājumos ir speciālās normas attiecībā pret pārējām likumā esošajām normām. Otrkārt, tiesību kontinuitātes princips, kuru ņem vērā pārejas not. iztulkošanā. Treškārt, ja pārejas noteikumi regulē atsevišķus faktus vai attiecas uz ierobežotu tiesību subjektu loku, tiek prezumēts, ka šīs faktu vai subjektu kategorijas ir tās, kas definētas likumos (piem., pārejas noteikumos lietots jēdziens "vecāki" būs nosakāms sask. ar CL u.tml.). Ceturtkārt, pārejas not. interpretējami strikti, jo īpaši attiecībā uz atpakaļejošo spēku (tiesnesis izvēlas visstriktāko no iespējamiem variantiem). Piektkārt, ja pārejas noteikums ir ar defektiem, tiesnesim tas jālabo ar interpretācijas palīdzību, t.i., vai nu izskaidrojot to, vai piešķirot tam iekšējo saskanīgumu ar korekcijas palīdzību (kā palīglīdzekļi talkā tiek ņemti: pats likums, lik.sagatavošanas materiāli).

Pateicos, Baiba, par teicamo komentāru. Kārtējo reizi pierādīji, ka esi prominenta tiesību normu intertemporālās piemērošanas pārzinātāja. Un labi, ka biji pietiekami atklāta un parādīji, ka aizstāvēsi kolēģes arī tad, ja viņas rīkojušās prettiesiski.

Es tomēr nebūtu biji taisnīgs kristietis, kurš sagaida, ka par viņa pārkāpumiem atbildēs cita vara. Būtu rakstījis šādi:

- likums ir nepilnīgs tiesību izteikšanas veids. Tiesību piemērotājam ir jāizmanto dažādi tiesību avoti, lai saprastu tiesību normas un prastu tās atbilstoši piemērot;

- nedarbojas atrunāšanās, ka nav laika lasīt apjomīgu lietu, likumdevējs ir šāds vai tāds, ir citas vienkāršākas lietas, trūkst kvalificētu darbinieku, termiņš rada diskomfortu, man draugs ieteica lietu risināt šādi utt.;

- nedarbojas atrunāšanās, ka pieteikumu taču sagatavojis dullais “(Jānis)”, kurš atklās vienīgi mūsu nezināšanu, nevis ļaus apgūt jaunas zināšanas;

- tiesneša pienākums ir izlasīt likumu, saprast piemērojamās tiesību normas, iepazīties ar pierādījumiem, saprast nozīmīgos lietas apstākļus un atbilstoši piemērot tiesību normas.

Bet ar skumjām jāatzīst, ka diemžēl nekas tāds nenotiks, jo vai nu trūks laika to paveikt, pieteikumu būs iesniedzis kāds pilnīgi dullais “jānis” vai mans, ar lietu nesaistītais, augsti godātais kolēģis vai draugs, labāk zinās, kā lietas ir jārisina.