Konkurences tiesības kā vienas no Eiropas Kopienas tiesībām

"Kopiena veido jaunu starptautisku tiesību modeli, kura labā valstis daļēji ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības un kurš ietver ne vien dalībvalstis, bet arī to pilsoņus. Tādēļ neatkarīgi no dalībvalstu likumdošanas Kopienas tiesības gan uzliek pienākumus indivīdiem, gan arī dod tiem tiesības, kas kļūst par to tiesiskā mantojuma sastāvdaļu. Šīs tiesības rodas ne vien tur, kur tās skaidri dotas, bet arī no tiem pienākumiem, ko Eiropas Kopienu dibināšanas līgums skaidri uzliek indivīdam, kā arī dalībvalstīm un Kopienas institūcijām."²

Jāatzīst, ka viena no būtiskākajām Eiropas Kopienu tiesību iezīmēm ir lielā ietekme, kāda tām ir uz nacionālajām tiesībām. Varētu pieņemt, ka mūsdienās nav nevienas tādas tiesību sistēmas, kas sastāvētu tikai no rakstītajām tiesībām, kā tas ir ar Eiropas Kopienu tiesībām. Tādējādi varētu prezumēt, ka tā ir autonoma un ekskluzīva tiesību sistēma, kuras subjekti ir ne tikai valstis, bet arī indivīdi.

Proti, vienas no šāda veida noteiktajām tiesībām ir konkurences tiesības, kas ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu³ (turpmāk – Līgums) ir noteiktas kā vienas no ekskluzīvākajām tiesībām, turklāt paredzot, ka šīs tiesības ir piemērojamas tieši.

Turklāt Līguma autoru nodoms ir bijis tāds, ka Līguma juridiskais spēks, pārākums nav savienojams ar nacionālo valstu likumu spēku: to ir iezīmējusi arī Eiropas Kopienu tiesa savos spriedumos, pasakot, ka Līguma juridiskais spēks vienmēr būs pārāks.⁴

Galvenie konkurences noteikumi, kas reglamentē valsts un privātā sektora uzņēmumu darbību, ir izklāstīti Līguma 81. un 82. pantā. Proti, "81. pants kā nesavienojamu ar kopējo tirgu aizliedz vienošanos (collusion), kura var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuras mērķis vai sekas kopējā tirgū ir konkurences ierobežošana. 82. pants aizliedz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.