Nenoliedzami, katrs atklājums vai izgudrojums nes sev līdzi jaunu potenciālu. Līdzīgi kā traktora izgudrošana un piemērošana lauksaimniecības vajadzībām ļāva apstrādāt tikpat lielas zemes platības kā iepriekš, tikai izmantojot mazāk cilvēkresursu, arī informācijas tehnoloģijas var kalpot par "darbarīkiem", ļaujot sasniegt identiskus rezultātus ar mazāku cilvēkresursu patēriņu jeb paaugstināt produktivitāti.

Informācijas tehnoloģiju izmantošana vairumā gadījumu skar fizisko personu datu apstrādi, īpaši, ja runa ir par informācijas sistēmām. Pastāv uzskats, ka Vācija ir viena no pirmajām valstīm, kura pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados sāka datu aizsardzības normatīvo regulējumu, ko veicināja nacistu režīma laikā gūtā pieredze, attīstot iedzīvotājos domu, ka valsts amatpersonām nevar uzticēt personu datus.³ Tas liek secināt, ka zināmos vēstures posmos pieļautā patvaļa uzkrāto fizisko personu datu izmantošanā bija iemesls Eiropā izveidot tādu privātuma aizsardzības mehānismu, kāds pastāv pašlaik.

Iespēja, ka personas dati var tikt izmantoti pretēji datu subjekta interesēm, piemēram, lai noteiktu veselības apdrošināšanas līguma nosacījumus atkarībā no tā, kādu ietekmi uz veselību atstājuši pirkumi, kas atspoguļojas norēķinos ar bankas kredītkarti, nav vienīgais iemesls, kāpēc ir jāpievērš uzmanība datu apstrādes nosacījumiem. Nozīme datu apstrādes nosacījumiem ir piešķirama arī tāpēc, lai izvairītos no kļūdām datu apstrādē, kas datu subjektam var radīt nepatīkamus pārsteigumus.

1981. gadā fizisko personu datu apstrādei tika pievērsta uzmanība arī starptautiskajā līmenī, pieņemot Eiropas Padomes Konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personisko datu automātisku apstrādi, kura ir saistoša arī Latvijai.⁴ Taču Latvijas paziņojumā Eiropas Padomei ir norāde, ka minētā konvencija netiek piemērota attiecībā uz valsts iestāžu veikto datu apstrādi valsts drošības un krimināltiesiskajā jomā.⁵ Šādai norādei ir zināms pamatojums, jo tiesību aizsardzības iestāžu darbs balstās uz informācijas iegūšanu un analizēšanu. Liegums veikt informācijas apstrādi vai būtiska informācijas apstrādes ierobežošana ir līdzvērtīga tiesību aizsardzības iestāžu likvidācijai.

1950. gada 4. novembra Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, paredzot personas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, ar kurām bieži tiek saistīta datu apstrāde, arī atzīst izņēmumus no šīm tiesībām gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.⁶

Domājams, ka tieši nepieciešamība attiecināt izņēmumus uz datu apstrādi valsts drošības un krimināltiesiskajā jomā ir bijusi par iemeslu nespējai Eiropas Savienības līmenī ilgstoši vienoties par fizisko personu datu apstrādes regulējumu tā dēvētā Eiropas Savienības trešā pīlāra (iekšlietu un tieslietu joma) ietvaros.