1. Manā ieskatā, ir divu veidu "oficiāla informācija". Pirmkārt, tā, kuru sniegt ir likumdevēja, valsts pārvaldes iestāžu vai amatpersonu pienākums. Tie ir ārējie normatīvie akti, kā arī informācija, kuras publiska sniegšana (izsludināšana) noteikta ar likumu. (Piemēram, publiskie iepirkumi, pilnvaru atsaukumu un mantojuma atklāšanās izsludināšana u. tml.). Otrkārt, tā ir informācija, kuru likums neprasa publiskot, bet kura tomēr var tikt izsludināta, jo skar lielas valsts iedzīvotāju daļas intereses. Šādas informācijas publicēšanas lietderību izvērtē pati iestāde vai amatpersona (šeit pieskaitāmi arī iekšējie normatīvie akti).
2. Domāju, ka jāsaglabā abi oficiālās publikācijas formāti: gan elektroniskais, gan papīra. Neuzskatu, ka oficiālajai informācijai noteikti jābūt bezmaksas.
3. No lietderības apsvērumiem informācijai ir jābūt pieejamai vienā oficiālā interneta vietnē. Pretējā gadījumā var rasties neskaidrības, pārpratumi, arī izdevumi.
4. Valsts oficiālā informācija ir sniedzama nepastarpināti, un šī funkcija, manuprāt, nav nododama privātajam sektoram. Ja šāds lēmums tomēr tiek pieņemts, liela uzmanība pievēršama līgumam, kas tiks slēgts par šā pakalpojuma sniegšanu, tai skaitā valsts institūciju kontrolei pār šīs funkcijas veikšanu, kā arī reglamentējot materiālo atbildību.
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.