XIX gadsimta pirmajā pusē Tērbatas universitātē starptautiskās tiesības pasniedza nespeciālisti šajā tiesību nozarē, lai arī viņiem bija publikācijas par pasniedzamā priekšmeta tēmām. Savukārt gadsimta otrajā pusē šī situācija radikāli mainījās. Tērbatas universitātē starptautiskās tiesības sāka pasniegt starptautisko tiesību zinātnieki, kas vēlāk kļuva plaši pazīstami.
No 1854. gada līdz 1875. gadam Tērbatā strādāja Augusts Mihaels Bulmerinks (Bulmerings, 1822–1890), no 1877. gada līdz 1883. gadam – Edgars Frīdrihs Lēnings (1843–1919), no 1876. gada līdz 1893. gadam – Karls Magnuss Bergboms (1849–1927), kā arī no 1893. gada līdz 1918. gadam – Vladimirs Grabars (1865–1956).1
Pēc Valsts un tautu tiesību katedras, kurā pasniedza starptautiskās tiesības, vadītāja Erdmana Gustava Brēkera pensionēšanās 1850. gadā Tērbatas universitāte līdz pat 1856. gadam nespēja pilnā mērā nokomplektēt šo katedru. Kā pagaidu risinājums starptautisko tiesību pasniegšana tika uzticēta krimināltiesību profesoriem,2 kuri visā šajā laika posmā to darīja tikai divreiz. Starptautisko tiesību kurss tika pasniegts piecas stundas nedēļā. 1852. gada pirmajā pusgadā lekcijas Eiropas starptautiskajās tiesībās lasīja Eduards Ozenbrūgens,3 bet 1853. gada pirmajā pusgadā priekšmetu pasniedza Francis Viktors Cīglers.4 Abi profesori, pasniedzot starptautiskās tiesības, izmantoja Augusta Vilhelma Heftera5 mācību grāmatas otro izdevumu (Berlīne, 1848). Pēc ievērojamā starptautisko tiesību zinātnieka R. Mola domām, A.V. Heftera grāmata pēc formas un satura uzskatāma par labāko mācību līdzekli šajā priekšmetā līdz 1855. gadam. Savu apbrīnu par šo grāmatu tās krievu izdevuma priekšvārdā pēc ceturtdaļgadsimta pauda arī F. Martenss. Viņš to nosauca par pašu labāko, stingri zinātnisku un noderīgu ievadu starptautiskajās tiesībās, kas izdots līdz XIX gadsimta astoņdesmitajiem gadiem.6
A.M. Bulmerinks
Par lūzuma punktu starptautisko tiesību pasniegšanā Tērbatā kļuva 1854. gads, kad par universitātes štata privātpasniedzēju tika nozīmēts A.M. Bulmerinks. Viņa vārdu pēcāk minēs līdzās tādiem ievērojamiem vācu starptautisko tiesību zinātniekiem kā A.V. Hefters, K. Kaltenborns, R. Mols, I.K. Blunčlijs un H.B. Openheims. A.M. Bulmerinkam tika uzticēta lekciju lasīšana Valsts un tautu tiesību un politikas katedrā. 1855. gada pirmajā pusgadā viņš turpināja lasīt lekcijas starptautiskajās tiesībās, izmantojot A.V. Heftera mācību grāmatu, kā to bija aizsācis jau E. Ozenbrūgens.7
A.M. Bulmerinks ir dzimis Rīgā, pēc Rīgas ģimnāzijas pabeigšanas iestājies Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē, kuras izlaiduma eksāmenus nokārtojis 1847.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
