Civilprocesa likums (turpmāk – CPL) visus tiesāšanās izdevumus ir iedalījis divās izdevumu grupās:

1) tiesas izdevumos, kuri tiek maksāti valsts ienākumos, un pie tiem pieskaita :

• valsts nodevu;

• kancelejas nodevu;

• ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus.

2) ar lietas vešanu saistītajos izdevumos, kurus maksā attiecīgā pakalpojuma sniedzējam, un tie ir:

• izdevumi par advokāta palīdzību;

• izdevumi sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm;

• ar pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi.

Tādējādi tiesas process samērā vienkāršā prasībā var sadārdzināties un radīt strīda pusēm izdevumus, kas neatbilst samērīguma un taisnīguma principa prasībām, kā arī neapšaubāmi tiek aizskarts tiesas pieejamības princips. CPL 41. pants paredz, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus. Savukārt CPL 44. panta otrā un trešā daļa nosaka, ka ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis. Ja prasība noraidīta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu atbildētājam.

Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981. gada 14. maija rekomendācijas Nr. R(81)7 “Par justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem” 14. punktā ir norādīts, ka “Izņemot īpašus gadījumus, uzvarējušajai pusei vajadzētu principā atgūt no zaudējušās puses savus tiesas izdevumus, ieskaitot jurista nodevas, kas tai saprātīgā veidā radušies procesa laikā”.¹ Tātad pieļaujams ir atlīdzināt visus izdevumus, bet saprāta robežās.