Sasaistot šos abus notikumus, kā arī izmantojot Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un Judikatūras nodaļas apkopojuma “Tiesu prakse kriminālprocesa izbeigšanā un personas atbrīvošanā no kriminālatbildības, pamatojoties uz cietušā un apsūdzētā izlīgumu” rezultātus,³ vēlos atsaukties uz aicinājumu piedalīties minētajā diskusijā, saistot cietušo, izlīgumu un taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu.

1. Izlīguma būtība kriminālprocesā

Izlīgums ir viens no krimināltiesisko attiecību noregulēšanas mehānisma elementiem un kā tāds kopumā vērtējams pozitīvi, jo likumam atbilstošu izlīgumu noslēgšana var sekmēt Kriminālprocesa likuma⁴ (turpmāk – KPL) mērķa – taisnīga krimināltiesisko attiecību noregulējuma bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē – sasniegšanu.

Kriminālprocesa likumā izlīguma jēdziens nav definēts, taču kriminālprocesa teorijā tas tiek skaidrots kā brīvprātīga vienošanās starp noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu un cietušo, kurā noziedzīgā nodarījuma izdarītājs atzīst savu vainu, savukārt cietušais atzīst, ka turpmāku pretenziju pret noziedzīga nodarījuma izdarītāju viņam nav.⁵

Tādējādi no minētā izsecināms, ka izlīgums starp cietušo un apsūdzēto atzīstams par tiesiski noslēgtu, ja: 1) tas noslēgts labprātīgi, 2) apsūdzētais atzīst savu vainu tam inkriminētajā nodarījumā, 3) cietušais atzīst, ka viņam līdz ar izlīguma noslēgšanu vairs nav nekādu pretenziju pret noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu.

Saskaņā ar KPL 381. panta trešajā daļā un 536. panta otrajā daļā noteikto norāde uz izlīguma noslēgšanu labprātīgi ir obligāts šīs vienošanās elements, par ko tiesai jāpārliecinās pirms izlīguma parakstīšanas, ja par to tiek paziņots mutvārdos tiesas sēdes laikā, vai pēc rakstveida izlīguma saņemšanas (KPL 536. panta piektā daļa). Savukārt no KPL 379. panta ceturtās daļas izriet, ka izbeigt kriminālprocesu uz izlīguma pamata nedrīkst, ja ir iegūtas ziņas, ka izlīgums panākts draudu vai vardarbības rezultātā, vai izmantojot citus prettiesiskus līdzekļus. Tā ir būtiska izlīguma slēdzēju, it īpaši cietušā, tiesību aizsardzības garantija, lai arī jau minētajam apkopojumam iesniegtajos materiālos, ar kuriem man bija iespēja pilnībā iepazīties, šāds izlīguma tiesiskuma nosacījuma pārkāpums netika konstatēts.

Pilnīgi loģisks šķiet nosacījums, ka izlīguma gadījumā apsūdzētais atzīst savu vainu tam inkriminētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, jo nevar jau izlīgt par to, ko persona sakās vispār neesam izdarījusi. Taču, neraugoties uz šāda nosacījuma obligātumu, praksē ir arī gadījumi, kad uz izlīguma pamata no kriminālatbildības, izbeidzot kriminālprocesu, tiek atbrīvotas personas, kuras savu vainu atzīst daļēji vai neatzīst vispār.

Tā, piemēram, Rēzeknes tiesa kriminālprocesā S.D. un S.J. apsūdzībā konstatēja, ka apsūdzētie personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās izdarīja nelikumīgas medības, radot ar savām darbībām būtisku kaitējumu. Ar tiesas spriedumu S.D., kurš savu vainu atzina daļēji, skaidrojot, ka šāvis uz lapsu un, iespējams, varējis sašaut stirnu, tika atbrīvots no kriminālatbildības. Viņa apsūdzībā tika izbeigts kriminālprocess Krimināllikuma⁶ (turpmāk arī KL) 112. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanā sakarā ar noslēgto izlīgumu ar Valsts meža dienesta Rēzeknes virs­mežniecību. S.J., kurš savu vainu neatzina, vispār noliedzot atrašanos notikuma vietā, par KL 112. panta otrajā daļā paredzētajām nelikumīgajām medībām tika sodīts ar naudas sodu piecu minimālo mēnešalgu apmērā, t. i., Ls 800.⁷

Apelācijas kārtībā šo spriedumu pārsūdzēja S.J., lūdzot vai nu to atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai, vai arī izskatīt lietu pēc būtības un viņu attaisnot, arī šoreiz apgalvodams, ka viņam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu neesot izdarījis. Tā kā tiesas sēdes sagatavojošajā daļā tiesā tika iesniegts S.J. izlīgums ar jau minēto Rēzeknes virsmežniecību, apelācijas instances tiesa, atceļot pirmās instances tiesas spriedumu par S.J. notiesāšanu, atbrīvoja viņu no kriminālatbildības un kriminālprocesu izbeidza.⁸ Pie šā kriminālprocesa materiāliem vēl atgriezīšos, taču jau citā sakarībā.

Kriminālprocesa likumā ietverta norāde vēl uz vienu izlīguma nosacījumu, proti, tā seku apzināšanos, kas gan dažādos likuma pantos izteikta atšķirīgi. KPL 381. panta trešajā daļā noteikts, ka izlīgumā jānorāda, ka puses saprot tā sekas un kādi ir tā nosacījumi, savukārt KPL 536. panta otrajā daļā noteikts: ja izlīgumu iesniedz rakstveidā, tajā jābūt norādītam, ka cietušais saprot izlīguma sekas, un piektajā daļā – pirms izlīguma parakstīšanas vai pēc rakstveida izlīguma saņemšanas tiesa pārliecinās, vai cietušais saprot izlīguma sekas. Domājams, ka likumdevēja prasība par izlīguma seku apzināšanos vienādi būtu attiecināma gan uz cietušo, gan uz apsūdzēto kā vienlīdz svarīgs apstāklis abiem, un tas arī būtu jānostiprina likumā.