Saskaņā ar Krimināllikuma 46. panta otro daļu tiesa, nosakot sodu, un prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Vainīgā personības izvērtēšana ir svarīgākā sastāvdaļa soda individualizācijā, jo tādējādi vainīgajam var noteikt visefektīvāko soda veidu un tā apmēru.¹ Soda individualizācijas princips ir cieši saistīts ar taisnīguma principu. Neindividualizēts sods, proti, tāds, kas noteikts, neievērojot visus lietas apstākļus un vainīgā personību, kā to prasa likums, nevar būt taisnīgs.

Soda individualizācija notiek virzienā no abstraktā uz konkrēto, proti, no likumdevēja vispārējiem norādījumiem uz vainīgā personību un lietas konkrētiem apstākļiem. Līdz ar to cilvēks, kas izdarījis noziedzīgo nodarījumu, ir individualizācijas jautājuma centrā. Soda individualizācija ir pamatota ar soda mērķiem un izriet no tā, ka nevar pastāvēt divi absolūti vienādi noziedzīgi nodarījumi un to izdarītāji.

Par noziedznieka personību daudz un plaši ir runāts juridiskajā literatūrā, tai skaitā ārvalstu, jo vainīgā personības izvērtēšanas nepieciešamība sevi ir pierādījusi jau sen, tomēr šis jautājums joprojām nezaudē savu aktualitāti. Taču ne visos ārvalstu kriminālkodeksos (kā Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Krievijas, Moldovas, Ukrainas, Baltkrievijas) tiek runāts par vainīgā personību. Daži atsaucas uz "noziedznieka" personību, piemēram, Dānijas un Korejas kriminālkodekss. Dažu citu valstu kriminālkodeksi norāda uz "izdarītāja" personību, piemēram, Vācijas un Francijas.

Pastāv viedoklis, ka kriminoloģiskais jēdziens "noziedznieka personība" ir plašāks par jēdzienu "vainīgā personība", turklāt pēdējais ir pirmā sastāvdaļa.² Tomēr šo viedokli nevar atzīt par pamatotu, jo kriminoloģija un krimināltiesības ir patstāvīgas tiesību nozares, starp kurām nav subordinācijas attieksmju. Kā norāda Krievijas tiesībzinātnieks S. Veļijevs, "starp minētajiem jēdzieniem nav "veselā" un "daļas" attiecību".³ Lai kā atšķirtos šo divu nozaru mērķi un pieejas "vainīgā personības" jēdzienam, to izpratne par jēdzieniem "noziedznieka personība" un "vainīgā personība" sakrīt, jo abos gadījumos tiek runāts par personu, kurai ir iespējama novirze pie noteiktiem apstākļiem arī turpmāk rīkoties līdzīgi, kā jau izdarīta noziedzīgā nodarījuma gadījumā.

Iztirzājot vainīgā personības jēdzienu, jārod atbildes uz trim pamatjautājumiem:

1. Ar kādu mērķi likumdevējs ir paredzējis vainīgā personības izvērtēšanu, nosakot viņam sodu?

2. Kāda nozīme soda noteikšanā ir vainīgā personībai?

3. Kādām vainīgā personības īpašībām ir nozīme, nosakot sodu?

Atbilde uz pirmo jautājumu saskatāma soda individualizācijas principa nepieciešamības pamatojumā, tāpēc pie tā raksta autore ilgāk nekavēsies.

Pie atbildes uz otro jautājumu jāmin soda mērķis, kas saskaņā ar Krimināllikuma 35. pantu ir sodīt vainīgo personu, panākt, lai šī persona turpmāk pildītu likumus un neizdarītu jaunus noziedzīgus nodarījumus (speciālā prevencija), kā arī panākt, lai citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Sods tiek piemērots par jau izdarītām darbībām kā atmaksa, bet tā mērķis attiecībā uz notiesāto tiek vērsts uz nākotni, lai notiesātais vairs neizdarītu jaunus noziedzīgus nodarījumus.