Iespējams, tieši konstitucionālo tiesu tiesneši vislabāk apzinās tās vērtības, kas ierakstītas konstitūcijās. Šo dokumentu mēs vienmēr izprotam kā:

– valsts un nācijas galveno vērtību sistēmas stiprinātāju un sargātāju;

– visas tiesību sistēmas vadlīniju noteicēju;

– galveno "uzvedības noteikumu" valstī nostiprinātāju visaugstākajā juridiskajā līmenī;

– dokumentu, kurā ir nostiprināti galvenie noteikumi un principi, kas cilvēkam jāievēro, dzīvojot konkrētā valstī, kā arī galvenās tiesības, brīvības un pienākumi.

Kā tādas valsts pārstāvis, kurā ir spēkā 1922. gadā pieņemtā konstitūcija (Satversme), es droši varu apgalvot, ka konstitūcija zināmā mērā "dzīvo" līdzi sabiedrībai. Tā, nepārkāpjot savu tiesisko ietvaru, ir elastīga – pielāgojas konkrētajai tiesiskajai realitātei un politiski ekonomiskajai situācijai. Tajā pašā laikā konstitūcija arī veido šo tiesisko realitāti. Valsts pamatlikumā ietvertās vērtības ir kā vadlīnijas visu varas atzaru pārstāvjiem – gan likumdevējam, gan izpildvarai, gan tiesu varai.

Sociāli atbildīgas valsts princips

Sociāli atbildīgas valsts principam ir nozīme, ne tikai interpretējot un konstitucionāli tiesiski izvērtējot pamattiesības. Šis princips ir jārespektē gan likumdevējam, gan izpildvarai, organizējot sociāli ekonomiskos procesus valstī. Sociāli atbildīgas valsts princips pilnvaro valsti un vienlaikus arī uzliek tai pienākumu īstenot aktīvu politiku sabiedrības problēmu risināšanai visplašākajā nozīmē.

Ļoti daudzu Eiropas valstu konstitūcijās, jo īpaši tajās, kas radītas pagājušā gadsimta beigās, ir ietverts sociālas (sociāli atbildīgas) valsts princips. Taču ne Latvijas, ne arī Moldovas konstitūcijā nav normas, kas definētu valsti kā sociālu (sociāli atbildīgu), proti, konstitūcijās nav tieši pasludināts sociālas valsts konstitucionālais princips.

Latvijā šādu normu trūkumu ir aizpildījusi Satversmes tiesa, izstrādājot un noformulējot attiecīgo doktrīnu, loģiski un sistēmiski interpretējot dažādas Satversmes normas.