Ekonomiskā krīze vēl nenozīmē valsts krīzi

No politiķu puses izskan ierosinājums, ka vajadzētu ieviest izņēmuma stāvokli, lai pārvarētu ekonomisko krīzi, tādējādi apturot daļu Satversmē nostiprināto pamattiesību darbību. Vai izņēmuma stāvoklis kā konstrukcija ir piemērota, lai risinātu šīs ekonomiskās problēmas, un vai Satversme ko tādu pieļauj?

Ekonomiskā krīze vēl nenozīmē valsts krīzi. Ekonomiskā krīze nozīmē strauju ekonomikas līmeņa pazemināšanos. Šodien Latvijas ekonomikas līmenis ir noslīdējis atpakaļ apmēram uz 2004. vai 2005. gada līmeni, tātad pēdējos gados sasniegtais ir gājis zudumā. Taču demokrātiska un tiesiska valsts var funkcionēt gan pie augstāka, gan pie zemāka ekonomikas attīstības līmeņa. Demokrātiska un tiesiska valsts nav luksuss, ko var atļauties tikai ekonomiski attīstītas valstis, tieši otrādi, demokrātija un tiesiskums ir būtiski ilgtspējīgas plaukstošas ekonomikas priekšnoteikumi.

Katrā ziņā ekonomiskas problēmas nevar risināt ar izņēmuma stāvokli. Izņēmuma stāvoklis ir īpašs tiesību statuss situācijās, kad valsts ir apdraudēta ārēja ienaidnieka darbības vai iekšēju nemieru rezultātā (Likuma par izņēmuma stāvokli 2. pants). Lai šāda veida apdraudējumu pārvarētu, ir iespējams uz zināmu laiku ierobežot atsevišķas privātpersonu tiesības un uzlikt tām papildu pienākumus.

Kādas cilvēktiesības šī priekšlikuma paudēji tad gribētu ierobežot – tiesības uz vārda brīvību, tiesības uz izglītību vai sociālās tiesības? Acīmredzot ir domātas sociālās tiesības.

Sociālās tiesības saskaņā ar Satversmi nozīmē, ka adekvāta, ar likumu noteikta daļa no valsts kopprodukta ir jānovirza sociālajām vajadzībām, tās nodrošina indivīdam vienlīdzīgas tiesības uz sociālajiem maksājumiem un pakalpojumiem, kas noteikti ar likumu. Tomēr sociālās tiesības principā negarantē kādu noteiktu sociālo un maksājumu līmeni. Tas var būt gan augstāks, gan zemāks atkarībā no ekonomikas jaudas un likumdevēja priekšstatiem par sociālo taisnīgumu.

Lai arī likumdevējam sociālo tiesību regulēšanā ir liela rīcības brīvība, tomēr valststiesības nosaka zināmu absolūtu minimumu, kas valstij jānodrošina jebkurā gadījumā – tas ir izdzīvošanas absolūtais minimums. Tas izriet no tiesībām uz dzīvību, kas atšķirībā no sociālajām tiesībām ir absolūtas tiesības. Tas nozīmē, ka valstij jebkurā gadījumā ir jānodrošina cilvēku izdzīvošana, kas ietver arī neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu.