Piekritība pēc prasītāja izvēles vai izņēmuma piekritība

Civilprocesa likuma 26. panta pirmā daļa paredz, ka prasību pret fizisko personu ceļ tiesā pēc tās dzīvesvietas. Civilprocesa likuma 28. panta otrā daļa nosaka, ka prasību par paternitātes noteikšanu prasītājs var celt pēc savas dzīvesvietas.

Novērtējot abas minētās tiesību normas, redzams, ka paternitātes noteikšana tiek nolikta īpaši privileģētā stāvoklī, salīdzinot ar paternitātes fakta konstatēšanu un paternitātes apstrīdēšanu.

Šāds īpaši privileģēts stāvoklis nav pamatots. Līdz šim Civilprocesa likumā ietvertais nevienlīdzīgais regulējums attiecībā uz dažādām viena institūta apakšnozarēm ir licis šķēršļus civilprocesuālās ekonomijas principa īstenošanai, liekot ciest bērna interesēm formālu nepilnību dēļ.

Piemēram,¹ tiesa atteikusi pieņemt prasības pieteikumu par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu un paternitātes atzīšanu par spēkā neesošu, norādot, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 245. pantu lietas par bērna izcelšanās noteikšanu vai paternitātes apstrīdēšanu tiesa izskata pēc vispārējiem noteikumiem, ievērojot šajā nodaļā paredzētos izņēmumus. Jēdzienā "lietas par bērna izcelšanās noteikšanu" ietilpst gan lietas par bērna izcelšanās noteikšanu, gan arī par paternitātes apstrīdēšanu. Prasību par paternitātes noteikšanu var celt pēc prasītāja izvēles – vai nu pēc atbildētāja, vai arī savas dzīvesvietas, bet paternitātes apstrīdēšanas gadījumā prasība jāceļ pēc atbildētāja dzīvesvietas. Prasība pamatota ar Civilprocesa likuma 28. panta otro daļu. No prasības pieteikuma izriet, ka prasītāja lūdz atzīt par spēkā neesošu paternitātes pieņēmumu par to, ka atbildētājs ir prasītājas bērna tēvs, un atzīt šo paternitāti par spēkā neesošu, tādējādi prasības būtība ir paternitātes apstrīdēšana, nevis paternitātes noteikšana. Ievērojot minēto, tiesa norādīja, ka prasītājai prasība jāceļ pēc atbildētāja dzīvesvietas.

Šāds tiesas atteikums pieņemt prasības pieteikumu atbilst Civilprocesa likuma šī brīža regulējumam, taču no tā cieš bērna intereses noskaidrot savu patieso izcelšanos.

Tiesu praksē ir arī šāds piemērs² – prasītāja cēla tiesā prasību par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu un tēva ieraksta atzīšanu par spēkā neesošu. Tiesa atzina, ka prasības pieteikums neatbilst Civilprocesa likuma normām; prasītāja ir apvienojusi divus prasījumus vienā prasības pieteikumā: paternitātes apstrīdēšana un paternitātes noteikšana. Tā kā prasība par paternitātes apstrīdēšanu ir ceļama pēc atbildētāja dzīvesvietas, bet atbildētājs dzīvo citā pilsētā, tad prasība par paternitātes apstrīdēšanu nav piekritīga šai tiesai. Ievērojot to, ka prasījums par paternitātes apstrīdēšanu ir primārs, bet par paternitātes noteikšanu – sekundārs, nav pamata pieņemt arī to.

Bērna izcelšanās noteikšanas institūta galvenais uzdevums ir aizsargāt bērna intereses, līdz ar to visām lietām par bērna izcelšanās noteikšanu būtu jāparedz vienota izņēmuma piekritība, tādējādi izslēdzot no Civilprocesa likuma 28. panta otrās daļas vārdus "vai paternitātes noteikšanu" un Civilprocesa likuma 29. pantu papildinot ar jaunu trešo daļu, nosakot, ka jebkuras prasības par bērna izcelšanās noteikšanu prasītājs ceļ pēc bērna dzīvesvietas.