Proporcionālās vēlēšanu sistēmas raksturojums

Proporcionālā vēlēšanu sistēma radās deviņpadsmitajā gadsimtā kā pretmets mažoritārajai sistēmai, kas nodrošināja relatīvu politiskās sistēmas stabilitāti, taču nedeva pārstāvniecības iespēju visām sabiedrības grupām. Proporcionālās vēlēšanu sistēmas pamatā ir divi principi: vēlēšanu apgabali vienmēr ir daudzmandātu, tas nozīmē, ka no katra apgabala tiek ievēlēti vairāki kandidāti un katrā apgabalā mandāti tiek sadalīti atbilstoši proporcijai, kādā nobalsots par kandidātiem, kas balotējušies attiecīgajā apgabalā.¹ Mažoritārajā vēlēšanu sistēmā galvenais pozitīvais faktors ir relatīva vēlēto institūciju stabilitāte, savukārt proporcionālā vēlēšanu sistēma pamatā fokusējas uz mazākuma balsu iekļaušanu vēlētajās institūcijās.²

Eiropas Padomes Venēcijas komisijas Ziņojumā par vēlēšanu sistēmām norādīts, ka proporcionālā vēlēšanu sistēma tiek uzskatīta par skaidrāko, jo nodrošina godīgāko dažādu politisko spēku pārstāvniecību. Tomēr kā tās galvenais trūkums tiek atzīmēta partiju fragmentācija, kas rodas vēlētajās institūcijās un rada situāciju, kas traucē stabila vairākuma veidošanai.³

Proporcionālās pārstāvniecības vēlēšanu sistēmai ir divi paveidi – partiju sarakstu (list system) un pārceļojošās balss (single transferable vote) sistēma. Pirmajā gadījumā vēlētāji balso par partiju sarakstiem, otrajā – par individuāliem kandidātiem. Sarakstu sistēmas ietvaros katra partija sastāda kandidātu sarakstu katrā vēlēšanu apgabalā, kurā ietver tādu kandidātu skaitu, kas nepārsniedz mandātu skaitu attiecīgajā apgabalā. Mandāti tiek sadalīti proporcionāli vēlētāju balsu skaitam, ko saņēmis attiecīgās partijas saraksts. Sarakstu sistēmai ir vairāki elementi, kas faktiski katrā valstī tiek regulēti atšķirīgi, un tie ir šādi:

1. Formula, ar kuras palīdzību tiek aprēķināta vēlētāju balsu un mandātu attiecība.

2. Vēlēšanu apgabalu lielums mandātu skaita ziņā un otrais mandātu sadales līmenis.

3. Vēlēšanu procentu barjera.

4. Izvēles brīvība, ko nosaka vēlētāja iespēja izvēlēties sev tīkamos kandidātus no saraksta.⁴

Partiju sarakstu sistēma pastāv Austrijā, Beļģijā, Čehijā, Igaunijā, Somijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Latvijā, Spānijā, Zviedrijā, Šveicē un citās valstīs. Tā ir izplatītākais un labāk pazīstamais proporcionālās vēlēšanu sistēmas paveids.

Pārceļojošās balss sistēma nav tik izplatīta, Eiropā tā pastāv tikai Īrijā un Maltā. Sistēmas būtība izpaužas tādējādi, ka vēlētājs biļetenā atzīmē kandidātus savai izvēlei atbilstošā secībā, neņemot vērā to piederību konkrētam partijas sarakstam. Lai noteiktu ievēlētos kandidātus, tiek aprēķināta kvota – minimālais balsu skaits, kas kandidātam jāsaņem, lai viņš tiktu ievēlēts. Parasti tiek izmantota Drūpa (Droop) kvotas aprēķināšanas metode – v/(s+1), kur v – balsu skaits, s – mandātu skaits. Kandidāts, kurš saņēmis kvotai atbilstošu balsu skaitu, tiek pasludināts par ievēlētu. Balsis, kuras pārsniedz šo kvotu, "pārceļo" nākamajiem kandidātiem proporcionāli to saņemto balsu skaitam, tā turpinot, līdz visi mandāti sadalīti.

Šīs sistēmas lielākā priekšrocība ir iespēja balsot par konkrētiem kandidātiem, nevis partijām, turklāt mandātu sadales mehānisms ir ļoti pārskatāms. Tajā pašā laikā šī sistēma nav piemērota mandātu skaita ziņā lieliem vēlēšanu apgabaliem, kur vēlēšanās startē liels kandidātu skaits. Tās ietvaros paveras plašas kandidēšanas iespējas individuālajiem kandidātiem, kas kopumā vērtējams kā pozitīvs faktors, taču, no otras puses, tiek uzskatīts par samērā bīstamu, jo paver iespēju radīt zināmu nestabilitāti, ja nav stabila vairākuma parlamentā. ⁵

Proporcionālās pārstāvniecības idejas rašanās un transformācija proporcionālajā vēlēšanu sistēmā

Atšķirībā no mažoritārās sistēmas, kas galvenokārt veidojās un attīstījās uz praktiskās pieredzes bāzes, proporcionālās vēlēšanu sistēmas pamatā vispirms radās ideja par pārstāvniecības formu, kas atspoguļotu visu sociālo slāņu un grupu intereses. Pirmās vēstures liecības par proporcionālās pārstāvniecības ideju rašanos attiecināmas uz XVIII gs.