Mūsdienās jebkāda veida saimnieciskā darbība vairumā gadījumu tiek veikta, izmantojot kapitālsabiedrības, galvenokārt tāpēc, ka tās ļauj nošķirt komercdarbībai paredzētos aktīvus no kapitālsabiedrības dalībnieku personiskās mantas, kā arī ierobežot kapitālsabiedrības dalībnieku mantisko atbildību par komercdarbības iespējamām neveiksmēm.

Šīs popularitātes dēļ kapitālsabiedrības mēdz būt dažādas gan pēc izmēriem, gan korporatīvās pārvaldes struktūras, gan citiem parametriem, tomēr tās visas var iedalīt slēgtās vai atvērtās kapitālsabiedrībās. Slēgtās kapitālsabiedrības Latvijas sabiedrību tiesībās tiek sauktas par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (SIA), bet atvērtās – par akciju sabiedrībām (AS).

Viena no galvenajām atšķirībām starp slēgtām un atvērtām kapitālsabiedrībām ir tāda, ka slēgtu kapitālsabiedrību daļas nav publiskās apgrozības objekts, turpretī atklātu kapitālsabiedrību daļas var būt publiskās apgrozības objekts.¹ Izskaidrojums varētu būt vēsturisks. Proti, slēgtās kapitālsabiedrības pēc būtības ir moderna līgumsabiedrību (partnership) versija, kas, lai veicinātu indivīdu ekonomisko aktivitāti, laika gaitā apveltīta ar ierobežotu atbildību un no tās dalībniekiem un dibinātājiem nošķirtu juridisku personību. Turpretim atvērtās kapitālsabiedrības vienmēr ir bijušas galvenokārt līdzeklis finansējuma piesaistei no plaša indivīdu loka kapitālietilpīgu biznesa ieceru realizācijai, piemēram, dzelzceļa infrastruktūras attīstībai Lielbritānijā. No mūsdienu viedokļa šīs atšķirības varbūt ir vieglāk izskaidrot, ja par šiem diviem kapitālsabiedrību veidiem domājam kā par diviem dažādiem biznesa attīstības posmiem. Vairums biznesa ieceru savu dzīvi sāk, izmantojot slēgtas kapitālsabiedrības juridisko formu, bet, laika gaitā attīstoties un rodoties nepieciešamībai pēc papildu finansējuma, pāriet uz atklātām kapitālsabiedrībām un nākamajā attīstības posmā kotē kapitālsabiedrības akcijas finanšu tirgos.