Saeima 2002. gada 6. jūnijā pieņēma Valsts pārvaldes iekārtas likumu,¹ kas stājās spēkā 2003. gada 1. janvārī. Likums Latvijas tiesību sistēmā un tā spēkā stāšanās noslēdza būtisku posmu Latvijas publiskās pārvaldes organizācijā. Likumā ietverto regulējumu izpratne ietekmēja arī vispārējās jurisdikcijas tiesu praksi, jo likuma 1. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā ietvertais publisko personu iedalījums sākotnējā un atvasinātajās publisko tiesību juridiskajās personās pilnībā mainīja no sociālistiskajām tiesībām mantoto praksi katrai iestādei piešķirt patstāvīgas juridiskas personas statusu.² Valsts pārvaldes iekārtas likuma 5. panta pirmā un otrā daļa tieši norāda, ka tiešās pārvaldes iestādes pārstāv valsti, bet atvasinātās pārvaldes iestādes – juridisko personu, kuras sastāvdaļa tās ir. Doktrīnā, ņemot vērā šo un Valsts pārvaldes iekārtas likuma 91. panta regulējumu, tiek izteikts viedoklis, ka iestādēm nav savas mantas un tās ir tikai publiskās personas mantas valdītājas, kā arī civiltiesiskos darījumus tās var noslēgt tikai šīs publiskās personas vārdā.³ Par pamatotu var uzskatīt E. Danovska viedokli, ka vispārējais pilnvarojums publisko tiesību personu darbībai privāto tiesību jomā ir paredzēts Valsts pārvaldes iekārtas likuma 87. pantā,⁴ tomēr nav korekti šo normu tiešā veidā attiecināt uz iestāžu tiesībām piedalīties civiltiesiskajās attiecībās.

Attiecībā uz publisko tiesību personu civiltiesisko statusu Latvijas normatīvais regulējums nesniedz skaidru atbildi. Tiesību doktrīna atzīst, ka publisko tiesību personai parasti ir arī privāto tiesību juridiskās personas statuss, kas gan nav obligāts nosacījums publisko tiesību personas pastāvēšanai. Tiešā veidā Latvijas normatīvajā regulējumā no publiskajām personām privāto tiesību juridisko personu statuss ir atzīts valstij un pašvaldībām Civillikuma 1407. pantā. Uz pašvaldību duālo statusu norāda arī likuma "Par pašvaldībām"⁵ 4. pants, kurā noteikts, ka, realizējot vietējo un rajonu (reģionālo) pārvaldi, pašvaldības likumā noteiktajos ietvaros ir publisko tiesību subjekts, bet privāttiesību jomā pašvaldībām ir juridiskās personas tiesības. Līdz ar to redzams, ka Latvijas tiesībās publisko tiesību personai (subjektam) parasti tiek atzīts arī privāto tiesību juridiskās personas statuss, kas gan ir atkarīgs no tā uzbūvi konstituējošā normatīvā akta.

Pirmās instances tiesas publisko tiesību juridiskās personas parasti identificē ar tās institūcijām, kam tad arī nereti tiek piedēvēts juridiskas personas statuss.