"Ak, kāds nu tur liels ļaunums, ja mazliet "pašpikošu" no cita autora" – šāda nostāja diemžēl ir plaši izplatīta bakalaura un maģistra darbu rakstītāju vidū. Gandrīz visi zina, ka uzdot cita autora rakstītu tekstu par savējo nedrīkst. Tāpat vairums zina, ka bakalaura vai maģistra darbus neraksta, neiepazīstot un neizmantojot agrāk jau uzrakstītas publikācijas, tikai jādod atsauces uz izmantoto avotu. "Tad vai nu liela starpība: ir vai nav tās atsauces? Honorāru taču par maģistra darbu neprasīšu" – turpina spriedelēt literārie zagļi. Starpība tomēr ir liela un būtiska. Studējošais bieži vien jūt, ka viņa projektā ir izklāstītas jau atklātas patiesības un samērā trūcīgi ir ar jaunām atziņām, vispārinājumiem, priekšlikumiem. Šādā situācijā visai vilinoši liekas paņemt kādus jau gatavus vispārinājumus vai labi formulētus ierosinājumus un iekļaut darbā kā savējos. Tikai naivais teiks, ka tas nav negodīgi. No godīguma viedokļa vien jau tas ir pietiekami bīstami. Tikpat bīstami tas ir no profesionālās kvalifikācijas viedokļa: rakstītājs uzdodas par gudrāku nekā viņš īstenībā ir. Piedevām viņš sevi apliecina kā vieglas dzīves tīkotāju, varbūt karjeristu, varbūt mazvērtības kompleksu mocītu utt. Bet tas nav tik nesavtīgi un nevainīgi.