Personas subjektīvās publiskās tiesības uz publisko lietu sevišķo izmantošanu

Pretstatā publiskās lietas sabiedriskajai izmantošanai sevišķā izmantošana nozīmē ekskluzīvu vai privileģētu sabiedriskajai izmantošanai (tika aplūkotas iepriekš) vai tikai sevišķajai izmantošanai paredzētas publiskas lietas izmantošanu, tādēļ daļā gadījumu publiskās lietas sevišķā izmantošana var norisināties līdztekus un neatbilst tās tiešajam piešķīruma mērķim – sabiedriskajai izmantošanai, kā rezultātā tai ir jābūt pakārtotai un tā nedrīkst traucēt publiskās lietas sabiedrisko izmantošanu.¹ Sevišķai izmantošanai paredzētās publiskās lietas ir tās, kuras drīkst izmantot tikai pēc kompetentās iestādes atļaujas tajā noteiktā apjomā.² Pretstatā publiskās lietas sabiedriskajai izmantošanai, kas ir anonīma, persona, kas sevišķi izmanto publisku lietu, vienmēr ir identificējama, jo tai ir nepieciešama individuāla atļauja lietas sevišķai izmantošanai. Lai arī ārējā izmantošanā nodotās publiskās lietas pēc to lietojuma mērķa ir iedalāmas: 1) sabiedriski izmantojamās publiskās lietās; 2) tikai sevišķi izmantojamās publiskās lietās; 3) iestādēs izmantojamās publiskās lietās,³ iedalot ārējā izmantošanā nodotās lietas pēc personu subjektīvajām publiskajām tiesībām uz to izmantošanu, ar publisko lietu sevišķo izmantošanu apzīmē tikai sabiedriski izmantojamo lietu sevišķo izmantošanu un sevišķi izmantojamo publisko lietu sevišķo izmantošanu, neiekļaujot iestādēs izmantojamo publisko lietu sevišķo izmantošanu. Tas ir tādēļ, ka iestādēs izmantojamo publisko lietu statuss izriet nevis no pašas lietas unikālā publiskā un sabiedriskā rakstura, bet gan tikai pastarpināti no tā, ka attiecīgo lietu sev par noderīgu ir izvēlējusies attiecīgā iestāde, kas neattaisno speciāla regulējuma piemērošanu šādas lietas sevišķajai izmantošanai. Piemēram, reklāmas izvietošanai uz pašvaldības iestādes ēkas ir privāttiesisks raksturs, nevis publiski tiesisks raksturs. Tomēr jāņem vērā, ka iestādēs izmantojamās publiskās lietas nav tās, kuru apsaimniekošanai vai administrēšanai ir speciāli radīta attiecīgā iestāde, piemēram, osta un ostas pārvalde.

Jebkurai sevišķai izmantošanai ir nepieciešama publiskas personas atļauja, un arī šī izmantošana var notikt tikai piešķīruma ietvaros – nepārsniedzot to izmantošanu, kam ir paredzētas publiskās lietas sevišķajā izmantošanā (piemēram, valstij vai pašvaldībai piederošas ostas piestātnes noma), un būtiski netraucējot to parasto izmantošanu, kādai ir paredzētas sabiedriski izmantojamās (āra kafejnīcas izveide uz publiskas ielas ir uzskatāma par publiskas ielas sevišķo izmantošanu, kas nedrīkst pārlieku traucēt ielas satiksmi).⁴

Sevišķās izmantošanas tiesību piešķiršanas kārtības pakļautība publiskajām tiesībām

Lai noteiktu, vai un kādas ir personas subjektīvās publiskās tiesības uz publisko lietu sevišķo izmantošanu, sākotnēji ir jānoskaidro, vai publiskā persona, piešķirot personai lietu sevišķajā izmantošanā, darbojas publisko tiesību jomā, kas ir nepieciešama administratīvā akta sastāvdaļa un priekšnoteikums lēmuma pakļaušanai administratīvo tiesu kontrolei.⁵ Publiskās lietas sevišķajā izmantošanā tiek nodotas ar pārvaldes iestādes lēmumu, kas piešķir "izņēmuma tiesību".⁶ Tātad publiska persona, izdodot atļauju sevišķi izmantot publiskās lietas, darbojas publisko tiesību jomā. Lai noskaidrotu, kādēļ iestāde darbojas publisko tiesību (jus publicum), nevis privāto tiesību (jus privatum) jomā, ir jānosaka, pie kādām tiesībām pieder piemērojamā tiesību norma.⁷ Tiesību normas piederību var noteikt saskaņā ar publisko un privāto tiesību nošķiršanas teorijām, no kurām diemžēl neviena nav pilnīga,⁸ tādēļ tiesiskās attiecības ir jāanalizē ar katru no tām.⁹ Svarīgākās no šīm teorijām ir interešu teorija, pakļautības teorija un subjektu teorija.¹⁰

Saskaņā ar interešu teoriju tiesības tiek diferencētas atkarībā no interesēm, kuras aizsargā attiecīgā tiesību norma: ja tiesību norma kalpo atsevišķu personu interesēm – tā pieder pie privātajām tiesībām, ja valsts vai vispārības interesēm – tā pieskaitāma publiskajām tiesībām.¹¹ Publiskās lietas (publiskās ielas, laukumi, ceļi, publiskie ūdeņi, ostas, gaisa telpa u. c.) pieder publiskajām personām, lai nodrošinātu publisko funkciju veikšanu, bet sabiedriski izmantojamo publisko lietu gadījumā – arī pieejamību sabiedrībai. Publiska persona pārrauga publisko lietu izmantošanu, lai nodrošinātu efektīvu ekonomisko apgrozību un sabiedrības brīvību šo lietu izmantošanā. Sevišķi izmantojamās publiskās lietas (piemēram, ostas vai sociālos dzīvokļus u. tml.) publiskā persona pārvalda un piešķir izmantošanā, realizējot savas publiskās funkcijas, tādēļ šo lietu piešķiršanai ir sabiedriska interese. Turklāt saskaņā ar demokrātijas principiem valsts īpašums ir uzskatāms par visas sabiedrības īpašumu, tāpēc katram sabiedrības loceklim ir vienlīdzīgas tiesības uz publisko funkciju īstenošanai nepieciešamajiem resursiem, kas pieder visai sabiedrībai, un šo lietu sadalē ir jāievēro vienlīdzība sabiedrības interešu vārdā. Administratīvais akts kā priekšnoteikums publisko lietu sevišķajai izmantošanai nodrošina vienlīdzības un atklātības principa ievērošanu, kā arī lietderīgu rīcību ar sabiedrisko labumu (publisko lietu).¹² Lēmuma, ar kuru publiskā lieta tiek piešķirta sevišķajā izmantošanā, pakļaušana publiskajām tiesībām uzliek iestādei par pienākumu ievērot administratīvā procesa principus, tajā skaitā veikt lietderības apsvērumus, kas ir īpaši svarīgi, jo iestādei ir jānodrošina, lai sevišķā izmantošana bez neattaisnojoša iemesla netraucētu sabiedrisko izmantošanu un lai lieta kā unikāls sabiedrisks resurss tiktu izmantota sabiedrības interesēs.