Tiesību normu jaunrades process: vispārīgs raksturojums un atsevišķi problēmjautājumi

Vispirms, ievadam, dažas teorētiskas atziņas.

[1] Jebkuras sistēmas sakārtotība un funkcionēšanas efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no tiesiskā regulējuma, kas nosaka sistēmas darbību dažādās tās jomās. Īpaši būtiski tas ir kriminālpolitikā – noziedzības ierobežošanas sistēmā, ko kā vienotu veselumu, organiski saistītu sistēmu veido visas tās sastāvdaļas: tiesību normu jaunrade, normu piemērošanas politika un kriminālsodu izpildes politika.³ Pie tam nozīmīgākā loma sistēmas, ko apzīmē kā kriminālpolitika, efektīvai funkcionēšanai un katra šajā sistēmā iesaistītā posma darbības efektivitātei ir tieši normatīvo aktu jaunradei – valsts darbības formai, kas vērsta uz tiesību normu radīšanu, kā arī šo normu pilnveidošanu (grozīšanu) vai atcelšanu. Svarīgi atzīmēt, ka tiesiskā regulējuma izmaiņas vienā no sistēmas daļām izraisa nepieciešamību izdarīt korekcijas arī kādā no pārējām tās daļām, lai nodrošinātu saskaņotu un efektīvu visas sistēmas darbību.

[2] Tālāk par dažiem ar šo procesu saistītiem jautājumiem, no Krimināllikuma aspekta raugoties, kā vienu no būtiskākajiem un tajā pašā laikā problemātiskākajiem izvirzot jautājumu par Krimināllikuma normu stabilitātes un elastīguma nodrošināšanu, kas tāpat ir cieši saistīts ar to efektivitāti.

[3] 2008. gadā "Jurista Vārds" rosināja diskusiju par šo jautājumu, kas aizsākās ar Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieces I. Nikuļcevas rakstu "Likums un tā grozījumi", kurā tā autore pamatoti akcentēja, ka "stabili likumi ir liela vērtība. Tie veicina iedzīvotāju uzticēšanos valstij un tiesībām. Tie rada tiesisko noteiktību, veicina iedzīvotāju informētību par savām tiesībām un rada stabilitātes sajūtu. Stabili likumi veicina tiesību doktrīnas un judikatūras attīstību, taisnīguma ievērošanu".⁴

[4] Uzsverot, ka stabilitāte ir tiesību normu formāls nemainīgums un šo rādītāju nosaka tādi faktori kā grozījumi spēkā esošajās tiesību normās, tiesību normu atcelšana un aizstāšana ar citām tiesību normām, diskusijas dalībnieki pauda, ka Latvijā likumi tiek grozīti ļoti bieži un to grozīšanas nepieciešamība ne vienmēr ir pietiekami pamatota. Vairāki likumi Saeimā nepārtraukti ir "atvērti", viena un tā paša likuma grozīšana vairākas reizes gadā ir kļuvusi ikdienišķa parādība. Likums, kurš ir daudz reižu grozīts, bieži kļūst nepārskatāms un grūti uztverams pat tiesību piemērotājiem, neveicina doktrīnas un judikatūras attīstību. Pārlieku biežā likumu grozīšana rada problēmas to ievērošanā un piemērošanā, kas kopumā mazina likuma cieņu un autoritāti.⁵

[5] Vēl viens diskusijas dalībnieks – Augstākās tiesas senators V. Vietnieks, atzīstot, ka pēc kardinālām pārmaiņām dažādu nozaru tiesiskajā regulējumā Latvijas tiesību sistēma pamatos atbilst civilizētai demokrātiskai valstij, tajā pašā laikā norādīja, ka ar biežu likumu grozīšanu nav apmierināta nedz sabiedrība kopumā, nedz arī juristi, kuriem likumi jāpiemēro konkrētajos kriminālprocesos. Akcentējot, ka "tikai stabili likumi ļauj sasniegt tiesību pamatmērķi – tiesību attiecību subjektu iespēju paredzēt savas rīcības sekas", tika secināts, ka "diemžēl šobrīd nevar apgalvot, ka Latvijas likumus varētu uzskatīt par stabiliem".⁶

[6] Tas pilnā mērā attiecināms arī uz Krimināllikumu, par kura stabilitāti periodiski tiek paustas bažas publikācijās.⁷ Arī minētajā diskusijā Krimināllikuma izstrādes grupas darba vadītājs A. Niedre norādīja, ka pēc Krimināllikuma pieņemšanas tikai vienu gadu tajā netika izdarīti nekādi grozījumi, pēc tam to sāka grozīt arvien biežāk un biežāk, līdz beidzot vienā dienā – 2007. gada 13. decembrī – Saeima pieņēma pat divus likumus par grozījumiem Krimināllikumā. Atsevišķi panti grozīti vairākkārt, piemēram, Krimināllikuma 55. pants "Nosacīta notiesāšana", kas kopš likuma pieņemšanas grozīts sešas reizes, trīs no tām – 2007. gadā.⁸ Arī V. Vietnieks norādījis, ka ir juridiski nekorekti grozīt vienu likuma pantu vairākas reizes gadā, kā tas noticis ar jau minēto KL 55. pantu.⁹

[7] To, ka bažas par Krimināllikuma stabilitāti nav bez pamata, apstiprina tas, ka laika posmā no 2000. gada 18. maija līdz 2009. gada 10. septembrim grozījumi Krimināllikumā ir izdarīti 35 reizes, no tām:

• pa vienai reizei 2001. un 2008. gadā;

• divas reizes – 2000. gadā (18. maijā un 1. jūnijā);

• trīs reizes – 2006. gadā (16. februārī, 12. oktobrī un 14. decembrī) un 2009. gadā (21. maijā, 16. jūnijā un 10. septembrī), kurš gan vēl nav beidzies;

• četras reizes – 2002. gadā (25. aprīlī, 20. jūnijā, 17. oktobrī, 31. oktobrī), 2003. gadā (10. aprīlī, 12. jūnijā, 11. decembrī, 18. decembrī) un 2007. gadā (21. jūnijā, 8. novembrī, 13. decembrī, 13. decembrī);

• sešas reizes – 2005. gadā (28. aprīlī, 5. maijā, 26. maijā, 28. septembrī, 6. oktobrī, 8. decembrī);

• septiņas reizes (15. janvārī, 22. janvārī, 12. februārī, 29. aprīlī, 20. maijā, 27. maijā, 16. decembrī) KL grozīts 2004. gadā.

[8] Norādītajā laika posmā no Krimināllikuma izslēgti deviņi panti, ietverti 59 jauni panti. Dispozīcijas un sankcijas grozītas 246 pantos, grozījumi vienreiz izdarīti 137 pantos, divas reizes grozīti 63 panti, trīs reizes – 35 panti, četras reizes – astoņi panti, piecas reizes – divi panti un sešas reizes grozīts viens pants. Tā kā daudzas KL normas grozītas vairākkārt, grozījumi kopumā skāruši 406 krimināltiesību normas.

[9] KL Vispārīgās daļas grozījumu analīze ļauj secināt, ka lielākās izmaiņas ir skārušas sadaļu par sodu, jo I līdz III nodaļā grozītas tikai sešas normas, turklāt katra vienu reizi. Savukārt Vispārīgās daļas IV līdz VIII nodaļā KL darbības laikā no sākotnēji ietvertajiem 36 pantiem grozīti 25, turklāt vienu reizi grozīti 14 panti; divas reizes – septiņi; trīs reizes – astoņi panti; četras reizes grozīts viens – 36. pants; piecas reizes grozīti divi panti (40. un 58.¹ pants); sešas reizes grozīts viens – KL 55. pants.

[10] Kas attiecas uz KL Sevišķo daļu, lielākas vai mazākas izmaiņas ir skārušas visas tās nodaļas – izslēgti astoņi panti, ietverti 49 jauni panti, dispozīcijas vai sankcijas grozītas 213 pantos, no tiem: vienu reizi grozīti 123 panti; divas reizes – 36; trīs reizes – 27; četras reizes – seši panti; piecas reizes grozīts viens – 166. pants.

[11] Tāda (pēc maniem aprēķiniem) ir statistika, taču, lai pilnīgāk spriestu par tiesību jaunrades procesu krimināltiesībās, jāpakavējas pie šiem grozījumiem pēc būtības.

[12] Atsaucoties uz "Jurista Vārdā" vairākkārt publicētajiem viedokļiem saistībā ar likumu un likumu grozījumu pieņemšanas procedūru, Dz. Rasnačs norādīja uz vairākiem šā procesa aktivizācijas iemesliem, nodalot, pirmkārt, reformu posmu, kas bija saistīts ar pāreju no padomju laika normām uz Latvijas Republikas likumu sistēmu, un, otrkārt, posmu, kas bija saistīts ar Latvijas iestāšanos dažādās starptautiskās organizācijās, galvenokārt – ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Savukārt šābrīža aktualitātes tika skaidrotas ar nepieciešamību grozīt likumus atbilstoši Eiropas Savienības direktīvām, kas jau ir kļuvis par ikdienu, kā arī ar likumdošanas iniciatīvas faktisko subjektu loka paplašināšanos.¹⁰

[13] Analizējot Krimināllikuma darbības laikā izdarītos grozījumus, tos var iedalīt vairākās grupās un, pirmkārt, nodalāmas tās likuma normas, kurās izmaiņas izdarītas, ievērojot iepriekš minētos objektīvos faktorus, lai nodrošinātu nacionālo likumu atbilstību Latvijas starptautiskajām saistībām, kā arī ņemot vērā būtiskas izmaiņas kādā no valsts darbības jomām.