Ekspedīcijas līgums Latvijas, citu valstu un starptautiskajās tiesībās

Ekspedīcijas darījums Latvijā nav jauns tiesību institūts, jo jau pirmskara literatūrā Latvijas tirdzniecības tiesībās bija pazīstams spedicijas darījums. Par speditēru tika atzīts tirgotājs, kurš "profesijas veidā uzņemas rūpēties savā vārdā par preču pārvadāšanu vai jūras kuģu izfraktētājiem citas personas uzdevumā un uz tās rēķina".¹ Profesors Dr.iur. Augusts Lēbers raksturo speditēru un viņa pienākumus, atklājot šī tiesību institūta juridisko dabu – tā ir persona, kas "uzņemas ne vien preču transportdarījumu noslēgšanu, bet viņš uzņemas rūpēties un gādāt par pašu transporta izvešanu un izpildīšanu", tomēr par transporta uzņēmējiem jeb pārvadātājiem viņš atbild tikai pie delcredere, tas ir, pie nosacījuma, saskaņā ar kuru ekspeditors par īpašu atlīdzību uzņemas atbildību par pārvadājumu, kuru veic trešā persona. "Speditērs rīkojas savā vārdā, un atšķirībā no citiem darījumiem – viņš nav mākleris, jo viņš neuzstājas kā starpnieks, un viņš nav arī pārvadātājs, jo viņš pats neizpilda transportu."²

Pašlaik spēkā esošais regulējums samērā haotiski regulē ekspedīcijas līgumu. Kopš 1996. gada spēkā ir Ministru kabineta 1995. gada 17. oktobra noteikumi Nr. 301 ("Noteikumi par kravas ekspeditoru un kravas ekspedīcijas pakalpojumiem").³ Bez minētajiem noteikumiem ekspeditors, transporta ekspedīcijas pakalpojumi ir definēti, kā arī ekspeditora atbildība ir noteikta augstāka juridiskā spēka normatīvajā aktā – Autopārvadājumu likumā,⁴ kas piemērojams pārvadājumiem ar autotransporta līdzekļiem. Arī atsevišķās Jūras kodeksa⁵ tiesību normās ir atsauces uz ekspeditoru, piemēram, 134.