Cilvēka ikdienas dzīvi regulē dažādi normatīvie akti, sākot ar Latvijas Republikas Satversmi un beidzot ar valsts pārvaldes iestāžu izdotajām tiesību normām un pašvaldību lēmumiem. Ik dienu mūsu valsts oficiālajā preses izdevumā "Latvijas Vēstnesis", kā arī citos laikrakstos un žurnālos varam iepazīties ar jaunajiem likumiem, Ministru kabineta noteikumiem, citiem Ministru kabineta izdotajiem tiesību aktiem, dažādu Latvijas pilsētu pašvaldību pieņemtajiem lēmumiem, kā arī ar ministriju pakļautībā un pārraudzībā esošo iestāžu un citu valsts pārvaldes iestāžu izdotajām vispārobligātajām tiesību normām, kas tiek noformētas lēmumu, rīkojumu, instrukciju un pat vēstuļu veidā. Līdz ar to rodas iespaids, ka katrs resors (ministrija vai tai pakļautībā vai pārraudzībā esošā valsts pārvaldes iestāde) cenšas savu profesionālo nozari noregulēt pēc iespējas sīkāk un konkrētāk.

Šis plašais vispārobligāto tiesību normu subjektu loks bieži vien rada iespaidu, ka katra valsts pārvaldes iestāde vai pat tās amatpersona ir tiesīga noteikt vispārobligātus uzvedības noteikumus, risinot konkrētas tiesiskās attiecības. Tam par pamatu ir fakts, ka, ieejot gandrīz jebkurā valsts pārvaldes vai pašvaldību iestādē, pie sienām var ieraudzīt ar attiecīgās iestādes vadītāja nepieciešamajiem rekvizītiem noformētas veidlapas, kas satur vispārobligātas tiesību normas. Turklāt attiecīgās iestādes amatpersonas, izdodot administratīvos aktus savā nozarē, pamatojas uz iepriekš minētajām valsts pārvaldes izdotajām tiesību normām.

Šajā sakarā juristu vidū radies disputs par to, vai ministriju pakļautībā vai pārraudzībā esošās iestādes, Ministru kabineta tiešā pakļautībā esošās iestādes un uz likuma pamata izveidotās iestādes (turpmāk tekstā — valsts pārvaldes iestādes) ir tiesīgas izdot ne tikai iekšējās tiesību normas, bet arī uz āru vērstos vispārobligātos noteikumus un vai līdz ar to minētās normas ir saistošas ne tikai attiecīgās iestādes pakļautībā esošajiem darbiniekiem, bet arī visām pārējām fiziskajām un juridiskajām personām.