1. Tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni Satversmē

Pieņemot ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, tajā tika iekļautas arī tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni. Deklarācijas 25. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai atbilstošu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un nepieciešamos sociālos pakalpojumus. Šajā pantā ir ietvertas arī tiesības uz sociālo nodrošinājumu un tiesības uz īpašu aizsardzību mātēm un bērniem.

1966. gada ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni ir garantētas 11. pantā. Šī pakta pirmā daļa nosaka: “Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni. Tas ir nepieciešamais uzturs, apģērbs un mājoklis, un tiesības nemitīgi uzlabot dzīves apstākļus. Dalībvalstis veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanu, atzīstot, ka šai ziņā svarīga nozīme ir brīvprātīgai starptautiskajai sadarbībai.” Savukārt panta otrajā daļā tiek noteikti valstu pienākumi, lai nodrošinātu, ka tiek realizētas katra cilvēka pamattiesības neciest badu.

ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja ir skaidrojusi tādus šo tiesību elementus kā tiesības uz mājokli,¹ tiesības uz uzturu² un tiesības uz ūdeni.³ Taču tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni ietver ne tikai šos elementus. Tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni nozīmē, ka ikvienam ir jābūt spējīgam būt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Tas cita starpā nozīmē, ka ikvienam ir jābūt iespējai cilvēka cienīgā veidā nodrošināt savas pamatvajadzības.⁴

Satversmē šīs tiesības expressis verbis nav minētas. Taču tas nenozīmē, ka Satversme tās neaizsargā. Šīs tiesības var tikt aizsargātas ar citu Satversmē minētu tiesību palīdzību. Tā, piemēram, Satversmes 93. pantā garantētās tiesības uz dzīvību un Satversmes 111. pantā garantētās tiesības uz veselību uzliek valstij par pienākumu rūpēties par tiesību uz mājokli, tiesību uz uzturu un tiesību uz ūdeni ievērošanu, aizsardzību un nodrošināšanu vismaz tādā apmērā, lai mājokļa, uztura vai ūdens trūkums vai kvalitāte neapdraudētu cilvēka dzīvību un veselību.⁵ Savukārt tiesības cilvēka cienīgā veidā nodrošināt savas pamatvajadzības aizsargā gan Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu, gan Satversmes 107. pantā garantētās tiesības uz atbilstošu atalgojumu, gan arī Satversmes 109. pantā garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu.⁶

Tiesības uz īpašumu aizsargā gan personas tiesības izmantot savu īpašumu tieši pamatvajadzību nodrošināšanai, gan arī tiesības gūt no tā izmantošanas ienākumus, kas tiek izmantoti pamatvajadzību apmierināšanai.

“Darbs ir neatņemams cilvēciskās pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā, kura balstās uz tirgus ekonomikas pamatprincipiem. Ieguldot savas zināšanas, kompetenci un spējas darbā, persona gūst iespēju pilnvērtīgi dzīvot mūsdienu sabiedrībā. Strādājot algotu darbu, persona gūst savu fizioloģisko, sociālo un kultūras vajadzību apmierināšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus.