Deviņdesmito gadu zemes reformas rezultātā bijušajiem zemes īpašniekiem (viņu mantiniekiem) tika atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi, vienlaikus citiem īpašniekiem saglabājot īpašuma tiesības uz virszemes nekustamo īpašumu — ēkām, būvēm un augļu dārziem, kas likumīgi ierīkoti padomju gados. Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu zemes īpašnieku un ēku, būvju un augļu dārzu īpašnieku (turpmāk tekstā — “ēku īpašnieku”) tiesiskās attiecības tiek regulētas pēc nomas noteikumiem (piemēram, likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. pants). Tā kā šī noma rodas praktiski bez jebkādām izvēles iespējām un visbiežāk pret šo attiecību dalībnieku gribu1, praksē tās mēdz dēvēt par zemes piespiedu nomu, likumisko nomu, faktiskās nomas attiecībām vai līdzīgi, turklāt pēc jebkura īpašnieka prasības zemes nomas līgumu var noslēgt arī tiesas ceļā. Vai šādas tiesiskās attiecības pazīmes, pat ja tās uzskata par izņēmumu, var būt raksturīgas saistību tiesībai un it īpaši nomai? Protams, zināms piespiedu elements lielākā vai mazākā mērā atkarībā no tiesību nozares ir katras tiesību normas īstenošanas priekšnoteikums, it īpaši publiskajās tiesībās.

Analizējot zemes piespiedu nomas tiesisko dabu, ir vērtīgi iepazīties gan ar Latvijas, gan citu valstu vēsturisko pieredzi zemes īpašuma jautājumos. Vācijā zemes un ēku īpašnieku tiesiskās attiecības tiek regulētas pēc lietu tiesību noteikumiem (lietojuma tiesība ar atlīdzību).