Satversmes tiesas praksē diskusijai starp tiesu, politiķiem un sabiedrību ir jau gana sena vēsture. Varētu pat teikt, ka šī diskusija aizsākās jau ar pašu pirmo tiesas spriedumu. Sprieduma izvērtējumos Satversmes tiesas tiesneši pat tika pielīdzināti slidotkāriem hokejistiem, kuriem galvenais spriedumā esot bijis uz nebēdu izslidoties.² Savukārt gadsimtu mija bija tas brīdis, kad pēc vairākiem tiesas spriedumiem politiķi ierosināja diskusiju par atsevišķas Satversmes tiesas nepieciešamību. Ministru prezidents un tieslietu ministrs sliecās domāt, ka ir nepieciešama tiesu sistēmas optimizācija un ka šāda nepatīkama institūcija neesot vajadzīga.³

Tieši plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības atbalsta dēļ toreiz ideja par Satversmes tiesas iespējamu likvidēšanu tā arī palika politisku diskusiju līmenī.⁴ Modernā sabiedrībā tiesai bieži vien ir ne tikai pareizi jālemj lietas, bet arī jāspēj pārliecinoši un efektīvi komunicēt ar plašsaziņas līdzekļiem. Satversmes tiesas neaizskaramību politiskajās diskusijās nodrošina ne vien tās spriedumu kvalitāte un pārliecinošā juridiskā argumentācija, bet arī pašas tiesas autoritāte sabiedrībā un sabiedrības ticība tiesai.

Pēdējais gads Satversmes tiesas darbā asociēsies ne tikai ar plašo izskatāmo lietu klāstu un sarežģītajiem tiesību jautājumiem, kas tai lemjami. Paralēli pensiju, tiesnešu algu un dažādu pabalstu samazināšanas lietu izlemšanai politiķi ar tiesnešiem plašsaziņas līdzekļos ir diskutējuši gan par tiesas spriedumu ietekmi uz valsts budžeta izdevumiem un nepieciešamību mainīt Satversmes standartus ekonomiskās krīzes apstākļos, gan arī par politiķu iespējām pārlemt jau tiesas izspriestus jautājumus. Sevišķi intensīvi šī diskusija attīstījusies pēc sprieduma pensiju samazināšanas lietā.⁵

Pēc šā sprieduma Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris paziņoja, ka tiesa izjutusi ļoti spēcīgu sabiedrības spiedienu.