Fizisko personu datu aizsardzības likuma pieņemšana Latvijā lielā mērā saistīta ar 1995. gada 24. oktobra Eiropas Savienības Direktīvas 95/46/EK par personas aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un to brīvu apriti³ (turpmāk tekstā – Direktīva 95/46/EK) ieviešanu, kas bija viens no obligāti izpildāmajiem nosacījumiem, lai valsts iestātos Eiropas Savienībā. Tomēr ir skaidrs, ka Direktīvas 95/46/EK prasības ir vajadzīgas ne jau tikai Eiropas Savienībā noteiktās kārtības funkcionēšanai, bet lielā mērā arī Latvijas sabiedrībai un valsts pārvaldei kopumā. Fiziskas personas datu vākšana un glabāšana ir iejaukšanās personas privātajā dzīvē, kas tiek aizsargāta ar Latvijas Republikas Satversmes 96. pantu.⁴ Līdz ar to jebkādai personas datu apstrādei vajadzīgs kāds leģitīms iemesls, bez tam, pat ja ir šāds iemesls, gan privātpersonām, gan valsts un pašvaldību iestādēm ir jāievēro vēl citas prasības, lai personas tiesības uz privāto dzīvi netiktu pārkāptas.

Latvijas sabiedrības un valsts pārvaldes izpratne par personas datu aizsardzības normu būtību 2000. gadā tikai sāka veidoties, ņemot vērā, ka līdz šim juristiem pamatā bija pazīstama tikai pacientu, banku klientu un nodokļu maksātāju konfidencialitāte. Tieši pēdējā personu grupa ir tā, kuras personas dati nesen nelikumīgi nonāca trešo personu rīcībā. Lai arī no incidentiem nav aizsargāts neviens, konkrētais notikums tomēr norāda, ka personas datu aizsardzība valstī joprojām nav vajadzīgajā līmenī. Vai ir izdarīts kaut kas, lai pierādītu pretējo?

No starptautiskā viedokļa, pie valsts būtiskākajiem sasniegumiem jāmin 2001. gada 5. aprīļa likums, ar kuru Saeima ratificēja 1981. gada 28. janvāra Konvenciju Nr. 108 par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi⁵ (turpmāk tekstā – Konvencija Nr. 108), kura šobrīd ir spēkā jau 41 Eiropas Padomes valstī.