2010. gada 28. janvārī laikrakstā "Diena"¹ publicētajā komentārā autors rosināja jautājumu, vai Latvijā ir konstitucionālā krīze, jo Valsts prezidents Valdis Zatlers atbilstoši Satversmes pantos noteiktajam 2009. gadā aktīvi iesaistījās ikdienas politikā. Protams, par klasisku konstitucionālo krīzi varētu runāt, ja kaut kas Satversmes tekstā būtu neskaidrs vai arī starp valsts varas institūtiem pastāvētu konflikts par kāda valsts varas institūta rīcību. Līdz šim ne par pirmo, ne arī otro situāciju nevar runāt. Tomēr var konstatēt, ka salīdzinājumā ar citām parlamentārām republikām Eiropas Savienībā prezidenta V. Zatlera rīcībai analogus piemērus nevar atrast pat parlamentārās republikās ar tieši vēlētiem prezidentiem. Prezidenti gan ļoti bieži pauž savu politisko viedokli. Piemēram, Lietuvas Republikas prezidente Daļa Grībauskaite (Dalia Grybauskaitė) šā gada janvārī ierosināja un arī panāca Lietuvas ārlietu ministra nomaiņu. Savukārt Īslandes prezidents Olafurs Ragnars Grimsons (Ólafur Ragnar Grímsson) nesen piekāpās tautas noraidošajai attieksmei pret parlamenta lēmumu atmaksāt ārzemniekiem bankrotējušās bankās ieguldītu naudu. Parlamentārās republikās prezidenta rīcību visbiežāk noteic viņa raksturs, kā arī politiskā kultūra valstī. Tomēr vēl svarīgākas ir konstitūcijā paredzētās prezidenta iespējas kļūt par aktīvu ikdienas politikas noteicēju. Un šīs iespējas Latvijā daudzos punktos atšķiras no citām parlamentārām valstīm.