Pagasttiesas Krievijas varas sistēmā un tiesas procesā vērtējamas kā demokrātiskas, elastīgas un kompetentas iestādes, kuras praksē veiksmīgi apvienoja divas tiesību sistēmas: pozitīvo (pilsoniski liberālo) un paražu (tradicionālo) tiesību sistēmu.² Nav mazsvarīgi, ka pagasttiesas no XIX gs. pirmā ceturkšņa bija pieejamas lielākajai daļai iedzīvotāju Kurzemē un Vidzemē, bet no XIX gs. sešdesmitajiem gadiem – Latgalē (tāpat kā citur Krievijā).³

Pagasttiesu izveidošanu Krievijā (arī Latgalē) XIX gs. sešdesmitajos gados krievu elite vērtējusi kā neizdevušos. Tā laika Krievijas vēsturnieku darbos pagasttiesas raksturotas kā atpalikušas iestādes.⁴ Tam par iemeslu, iespējams, bijusi juridiskās kultūras neizpratne, kā arī neuzticēšanās zemniekiem.⁵

Ar novitāti pagasttiesu darbības vērtējumā atšķiras Ņujorkas universitātes filozofijas doktore un vēstures profesore Džeina Bērbanka (Jane Burbank), kura pagasttiesu izveidošanu vērtē kā ārkārtīgi veiksmīgu iniciatīvu, kas likumu padarīja par Krievijas impērijas iedzīvotāju ikdienas dzīves daļu.⁶

Lai arī pagasttiesas neietilpa 1864. gada Tiesu nolikumos,⁷ tās bija zemākās instances vietējo tiesu sistēmā.⁸ Pagasttiesu lēmumi varēja nonākt līdz pat kasācijai Senātā, tāpēc pagasttiesas ietilpa Krievijas tiesu sistēmā.⁹

XIX gs. pagasttiesu darbība ir pētāma: 1) analizējot konkrēto pagasttiesu materiālus (lietas); 2) iepazīstoties ar iesniegumiem, kādus miertiesnešu sapulces (zemnieku tiesu iestāžu uzraudzītājas)¹⁰ rakstījušas Krievijas Tieslietu ministrijai; 3) analizējot Senāta praksi.

Pagasttiesu prakses statistikas analīze atspoguļo aizvien pieaugošo pagasttiesu popularitāti iedzīvotāju vidū. Līdz pat XX gs. sākumam lielākā daļa cilvēku, kas vērsās pagasttiesās, bija zemnieki. Tieslietu ministrijas un Maskavas guberņas kancelejas statistikas pārskati par 1905. gadu liecina, ka gada laikā pagasttiesās ierosināts divas reizes vairāk lietu nekā apgabaltiesās (pagasttiesās izskatīts vairāk nekā 20 tūkstoši krimināllietu un vairāk nekā 25 tūkstoši civillietu).¹¹ Tādējādi var apgalvot, ka pagasttiesas veidoja lauku iedzīvotāju juridisko kultūru.¹²

Katrs lauku iedzīvotājs pēc savas personiskās iniciatīvas bija tiesīgs griezties pagasttiesā, lai izšķirtu civiltiesiskus strīdus, novērstu sabiedriskās kārtības traucēšanu vai ierosinātu lietu par kriminālpārkāpumu.