1. Jūnijs 2010 /NR. 22 (617)
Skaidrojumi. Viedokļi
Eitanāzija v. tiesības uz dzīvību un tiesības uz privāto dzīvi
6
Bac.iur.
Kristaps Tomsons
LU Juridiskās fakultātes maģistrants 

Tiesības uz dzīvību un privāto dzīvi ir vienas no cilvēka pamattiesībām, kas neapšaubāmi piemīt ikvienam, un šo tiesību izmantošana ir katra cilvēka ziņā. Demokrātiskā sabiedrībā iepriekš minēto tiesību vispārīgais un pozitīvais raksturs netiek apšaubīts, taču vai šo tiesību realizēšana var būt neierobežota vienmēr un kāds ir šo tiesību vēriens? Satversmes 93. pants nosaka, ka tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Satversmes 96. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.1 Šīs ir divas konstitucionālās tiesību normas, kas nostiprinātas ne tikai Satversmē, bet arī starptautiskajos cilvēktiesību aktos. Šīs tiesības ir pozitivizējušās un uzskatāmas par jus cogens tiesību normām. Taču šīs ir arī tiesību normas, uz kurām atsaucas cilvēki ļoti smagas saslimšanas gadījumos, lai izbeigtu ilgstošas un neizturamas fiziskās ciešanas pašcieņu un godu saglabājošā veidā.

1. Galvenie starptautiskie juridiskie tiesību akti

Apvienoto Nāciju Organizācija 1948. gada 10. decembrī pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju2 (turpmāk – Deklarācija). Vēsturē šis tiesību akts ir pirmais tiesību akts, kurā ir pausts vienots starptautiskas organizācijas viedoklis par cilvēktiesībām.3

Deklarācijas 3. pants satur trīs dažādas tiesību uz dzīvību izpratnes. Pirmā no tām ir tiesības uz dzīvību bioloģiskā izpratnē (inter alia tiesības un spēja izdzīvot) un plašākā cilvēktiesību izpratnē – aizsardzība no necilvēcīgiem dzīves apstākļiem. Otrā izpratne – tiesības uz personas brīvību, piemēram, tiesības brīvi pārvietoties, trešā – tiesības uz personas drošību, tiesības būt aizsargātam no valsts vai nevalstiskām darbībām, kā arī privātpersonām – integritātes tiesības (integrity rights).4

Deklarācijas rakstīšanas laikā tika izskatīti ierosinājumi deklarācijas tekstā pievērst uzmanību, ar kuru mirkli un cik lielā mērā tiesības uz dzīvību aizsākas.5 Vienlīdz tika izskatīti ierosinājumi precizēt jautājumus par aborta izdarīšanu un eitanāzijas jautājumu, kas vistiešāk aizskar tiesības uz nāvi. Šādam ierosinājumam bija vairāki pretinieki, un šādas redakcijas noraidījumi principā tika pamatoti ar apsvērumiem, ka, nosakot šādus rāmjus, tie nebūtu pieņemami un izpildāmi visām valstīm, pastāvot esošajam tiesību regulējumam nacionālā līmenī.6

Galīgajā Deklarācijas redakcijā jautājumu par aborta izdarīšanu un eitanāzijas pielietošanu atstāja atvērtu. Tiesību uz dzīvību pamata problēma slēpjas morālo un reliģisko jautājumu sarežģītībā par dzīvības sākumu, ieskaitot vēl nedzimuša bērna tiesības.7

Daži no jautājumiem, kas sasaucas ar cilvēka tiesībām uz dzīvību, bet nav regulēti Deklarācijā, tiek mēģināti risināt vēlāk pieņemtajos tiesību aktos un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē. Taču citi, piemēram, eitanāzijas jautājums, lai gan bieži par to diskutēts praksē un izskatīts vairākās tiesās, negūst vienotu skaidrojumu un pieeju. Tāpat arī Deklarācijas teksts neiekļauj precīzu tiesības uz dzīvību definīciju, lai gan Deklarācijas izstrādes procesā bija mēģinājumi rast definējumu.8

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām9 (turpmāk – Pakts), kurš tika pieņemts 1976. gada 13. martā, 6. panta pirmā daļa sniedz tiesību uz dzīvību termina skaidrojumu, norādot, ka tiesības uz dzīvību ir katra cilvēka neatņemama tiesība.10 Šīs tiesības aizsargā likums. Nevienam nedrīkst patvarīgi atņemt dzīvību.

Kā norāda Eiropas Cilvēktiesību tiesa Pakta 6. panta pirmajā daļā sniegtais skaidrojums – "tiesības uz dzīvību tiek aizsargātas ar likumu" – ir uzskatāms par plašu skaidrojumu, nesašaurinot šo tiesību raksturu, bet tieši otrādi – paplašinot un nenoslēdzot gadījumu skaitu.11 Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī norāda, ka tiesības uz dzīvību var tikt ierobežotas, kas plašāk pamatotas Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietā Guerrero vs Columbia.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
6 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Desa
3. Jūnijs 2010 / 17:10
0
ATBILDĒT
Jāpiekrīt, ka jautājums maz pētīts, bet darbs uzrakstīts pavāji. Ne tikai faktoloģiskas neprecizitātes, bet arī rodas sajūta, ka darbu ir mēģināts mākslīgi "izstiept", katrā piektajā rindkopā atkārtojot vienu un to pašu. Kā saka - dļa osobo tup.. :)
klikt
2. Jūnijs 2010 / 16:25
0
ATBILDĒT
Jautri šeit iet. Komentētāji izmanto diskusiju telpu emociju izpausmēm (nu labi, pa retam piesaucot faktus), bet autori (vai citi komentētāji) par kritikas atspēkošanas rīku izmanto argumentu "labāk paskaties spogulī". :-)))
fabrika
2. Jūnijs 2010 / 07:07
0
ATBILDĒT
Labprāt iepazītos ar kādu tavu ģeniālo publicēto darbu. Ieliec lūdzu linku, lai visi te varētu kaut ko iemācīties.

Vai arī tavs publicistikai tuvākais darbs ir šis komentārs?
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 3
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties