Administratīvā rajona tiesa ierosināja administratīvo lietu Nr. A42621708. Tomēr, sākot izskatīt lietu pēc būtības, Administratīvā rajona tiesa izbeidza tiesvedību lietā, norādot, ka IK "NJ" ir nokavējis termiņu pieteikuma iesniegšanai. Administratīvās rajona tiesas Jelgavas tiesu nama lēmumā secināts: Administratīvā procesa likuma (turpmāk tekstā – APL) 188. pantā gan nav tieši norādīts termiņš, kādā iesniedzams pieteikums no publisko tiesību līgumiem izrietošiem strīdiem, un tādējādi pastāv likuma robs. Tiesas ieskatā, termiņš nosakāms, piemērojot APL noteikto kārtību attiecībā uz administratīvā akta vai faktiskās rīcības pārsūdzēšanu tiesā. Savukārt par termiņa tecējuma sākumu uzskatāms brīdis, kad pašvaldība J pirmoreiz ir paziņojusi IK "NJ", ka nepildīs līgumu. Tiesas lēmumā norādīts: APL 188. pantā nenoregulētais jautājums par pieteikuma iesniegšanas termiņu lietās, kas izriet no publisko tiesību līguma strīdiem, nevar būt par pamatu termiņa nokavējuma attaisnošanai.

Administratīvā apgabaltiesa, izskatot IK "NJ" blakus sūdzību, pievienojās pirmās instances tiesas motivācijai. Apgabaltiesa arī norādīja: APL 188. pants, kas reglamentē administratīvo aktu pārsūdzēšanas termiņu, tiesas ieskatā, attiecas arī uz pieteikumu iesniegšanu par publisko tiesību līgumiem.

Administratīvās apgabaltiesas lēmums nav pārsūdzams, bet protesta institūtu administratīvais process neparedz. Tomēr administratīvo tiesu lēmumos IK "NJ" lietā ietvertie secinājumi nedrīkst palikt bez ievērības. Tiesu apsvērumi konkrētajā lietā ir acīmredzamā pretrunā ar personas pamattiesībām – tiesībām uz taisnīgu tiesu – un vairākiem vispārējiem tiesību principiem. Minētie lēmumi var būtiski skart arī citu personu tiesības līdzīgās lietās. Tie ir uzskatāmi par precedentu, kas demokrātiskā un tiesiskā valstī nebūtu pieļaujams.

I. Tiesiskais regulējums pieteikuma iesniegšanas brīdī

Brīdī, kad pieteicējs vērsās tiesā, APL regulējuma, kas attiektos uz publisko tiesību līgumiem, praktiski nebija. APL vienīgi noteica personām tiesības iesniegt pieteikumus par publisko tiesību līgumu atbilstību tiesību normām, spēkā esamību, noslēgšanu vai izpildes pareizību. Tikai 2009. gada 1. janvārī stājās spēkā grozījumi APL, ar kuriem likumdevējs papildināja APL 3. pantu ar trešo daļu. Minētā norma paredzēja, ka APL noteikumi, kas reglamentē administratīvo aktu, ir attiecināmi arī uz faktisko rīcību un publisko tiesību līgumu tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar šo administratīvā procesa institūtu būtību vai ciktāl citas tiesību normas nenosaka citādi.

Termiņš pieteikuma iesniegšanai tiesā ir noteikts tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai, kas ir būtiska tiesiskas valsts principa sastāvdaļa.¹ Tomēr tiesisko stabilitāti nedrīkst nodrošināt, pārkāpjot citus no tiesiskas valsts principa izrietošus principus. No tiesiskās noteiktības principa izriet ne vien personas pienākums ievērot procesuālos termiņus,² bet arī tiesības uzzināt spēkā esošo normu saturu, lai persona varētu attiecīgi plānot savu rīcību.³ Administratīvās tiesas prakse, nosakot, ka privātpersonai pieteikuma iesniegšanas brīdī ir saistošs tiesību normās neietverts, tiesību tālākveidošanas (analoģijas) ceļā izsecināts termiņa ierobežojums, ir pretrunā ar tiesiskās noteiktības principu.

Autores ieskatā, attiecībā uz laikposmu, kurā APL nebija iekļauta 3. panta trešā daļa, priekšroka nepārprotami piešķirama tiesiskās noteiktības principam. Situācijā, kad likumā nav ietverta tiesību norma, no kuras vārdiskās jēgas izrietētu, ka uz pieteikuma par publisko tiesību līgumu iesniegšanu ir attiecināms konkrēts termiņš, personas paļāvībai, ka tiesas nolēmums tiks pamatots vienīgi ar tiesību normās skaidri ietvertiem priekšrakstiem, piešķirama priekšroka pār nepieciešamību nodrošināt tiesisko stabilitāti ilgākā laikposmā.