Šīs tiesības, kas, nenoliedzami, atzīstamas par vienām no krimināltiesību svarīgākām aizsargājamām interesēm, vistiešāk apdraudējumam pakļauj eitanāzijas problēma, kas jau vairākus gadu simtus ir bijusi un joprojām ir diskusiju objekts mediķu, juristu, filozofu un garīdznieku vidū. Turklāt attieksme pret eitanāziju sabiedrībā nekad nav bijusi viennozīmīga.

Līdz šim pieejamo publikāciju analīze liecina, ka atsevišķos gadījumos mūsu valsts juristi eitanāzijas jautājumu ir skatījuši salīdzinoši virspusēji, piedāvātajos tiesiskajos regulējumos pieļaujot būtiskas neprecizitātes. Svarīgi arī norādīt, ka līdz šim tā arī netika veikta diferenciācija starp eitanāziju un (ārsta) asistēto pašnāvību, ne tik daudz no to realizācijas formām praksē, cik no krimināltiesiskā aspekta. Ņemot vērā šā jautājuma nozīmīgumu, tam tiks veltīta atsevišķa publikācija.

Turpinot uzsākto diskusiju par eitanāzijas jautājumu, autors minētajā publikācijā sniegs savu ieskatu problēmas aktualitātē Latvijā un tādēļ, ka šobrīd eitanāzijas tiesiskais regulējums mūsu valstī nepastāv, izanalizējot ārvalstu normatīvos aktus, kas satur attiecīgas tiesību normas, piedāvās, pēc autora domām, atbilstošāko tiesisko regulējumu šim deliktam.

Eitanāzijas jēdziens, veidi un klasifikācija

Jēdziens "eitanāzija" ir svešvārds, kuru 17. gadsimtā ieviesa angļu filozofs Frensiss Bēkons. Vienlaikus šis jēdziens ienāca arī medicīniskajā terminoloģijā, kur ar to sāka apzīmēt vieglāku aiziešanu no šīs pasaules.

Atbilstoši svešvārdu vārdnīcās dotajam skaidrojumam ar jēdzienu "eitanāzija" (gr. euthanasia, viegli, labi + thanatos "nāve") saprot:

1) vieglu nāvi; gadījumu, kur ārsti atņem dzīvību neglābjami slimam pacientam, kam dzīvības mākslīga saglabāšana sagādā fiziskas ciešanas;⁴

2) miršanas procesa atvieglošanu, izmantojot pretsāpju līdzekļus.⁵

Atkarībā no darbību rakstura eitanāzijai ir divas raksturīgākās formas – aktīvā un pasīvā.

Aktīvā eitanāzija (jeb, kā to apzīmē zinātniskajā literatūrā, "piepildītās šļirces metode") ir apzināta pacienta nonāvēšana pēc pacienta vai viņa tuvinieku pieprasījuma, piemēram, tas var izpausties kā miega, narkotisko u.c. nāvējošu medikamentu pārdozēšana, ievadot tos pacienta organismā,⁶ kā dēļ nekavējoties vai īsā laika posmā iestājas nāve. Turklāt medicīnas vārdnīcā norādīts, ka jēdziens "aktīva eitanāzija" aptver arī jēdzienu "ārsta asistētā pašnāvība",⁷ t. i., kad aiziešanu īsteno pats pacients, bet ārsts ir tikai viņa pašnāvības asistents.

Pasīvā eitanāzija ir apzināta ārstniecības metožu ierobežošana vai pārtraukšana,⁸ kas vērsta uz nedziedināmi slimas personas dzīvības uzturēšanu. Tā var izpausties, atslēdzot un noņemot dzīvību uzturošu iekārtu, kā, piemēram, plaušu mākslīgās ventilācijas iekārtu, vai izbeidzot ārstniecības procedūru, medikamentu terapiju utt. Šo veidu zinātniskajā literatūrā dēvē par "atlikto šļirci".

Ja raugās no pacienta puses, eitanāziju lielākoties iedala vai nu brīvprātīgā, vai arī nebrīvprātīgā.

Eitanāziju par brīvprātīgu uzskata tajos gadījumos, kad cilvēks tieši atsakās no turpmākās ārstēšanās un līdz ar to no dzīvošanas, savukārt ārstam pacientu neizdodas pārliecināt par pretējo.⁹ Tā rezultātā nāve tiek tīši izraisīta, aiziešana notiek saistībā ar ārstēšanas procesu, un pacienta nonāvēšana notiek pēc viņa paša lūguma.

Nebrīvprātīgā eitanāzija galvenokārt attiecas uz situācijām, kad persona nav izteikusi tiešu un nepārprotamu vēlēšanos par šādas metodes izmantošanu, proti, viņa iepriekš šādu lūgumu nav izteikusi, bet pie pašreizējās situācijas to fiziski nav spējīga izdarīt. Kā norāda ārvalstu autori, šādos gadījumos ārsti prezumē: ja, apsverot jautājumu par eitanāziju, pacients būtu spējīgs izteikt savu gribu, viņš nolemtu par labu šādai metodei un būtu izvēlējies nomirt.¹⁰

Literatūrā nebrīvprātīgo eitanāziju nereti saista arī ar tādiem gadījumiem, kad pirms eitanāzijas procesa uzsākšanas un izšķiršanās par labu šim risinājuma veidam ir jādiskutē, vai dzīvā radība, par kuru tiek runāts, ir vispār apzīmējama ar jēdzienu "cilvēks" un vai ir vērts turpināt tās mokpilno un neattaisnojamo eksistenci.¹¹ Kā piemērs tiek minētas nelaimes gadījumos cietušās personas, kurām ir neglābjami skartas smadzenes un līdz ar to zudusi apziņa.¹² Taču šāds apgalvojums ir kļūdains, jo darbības, kad pacients, kuram ir iestājusies smadzeņu nāve, tiek atslēgts no iekārtām, kas tikai mākslīgi uztur pie dzīvības viņa ķermeni, nav vērtējamas kā eitanāzija.