Latvija jau sešus gadus ir Eiropas Savienības (turpmāk tekstā – ES) dalībvalsts, un iekšējā tirgus darbība ietver uzņēmumu koncentrāciju, nacionālu un pārrobežu apvienošanos, pārņemšanu, kopuzņēmumus un uzņēmumu un uzņēmumu grupu transnacionalizāciju. Komercsabiedrības tiek reorganizētas, mainās uzņēmumu īpašnieki. Darbiniekiem kā lielākajai sabiedrības ekonomiski aktīvajai daļai ir nepieciešama taisnīga un saprotama aizsardzība. To apliecina arī galvenais tiesību avots attiecībā uz uzņēmuma pāreju – 2001. gada 12. marta ES Padomes Direktīva 2001/23 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (turpmāk tekstā – Pārejas direktīva),1 kas ir viena no visbiežāk apstrīdētajām direktīvām2 ES.
ES teritorijā telekomunikāciju un citu līdzīgu sektoru tirgus liberalizācija, kā arī ekonomikas tendence pārorientēties no lieliem uzņēmumiem uz vidējiem un maziem uzņēmumiem un citi līdzīgi faktori ir izraisījuši lavīnveida restrukturizāciju.3 Latvijā spilgts restrukturizācijas piemērs ir šā brīža publiskā sektora reforma un Jelgavas un Liepājas cukurfabrikas slēgšana privātajā sektorā 2007. gadā.
Uzņēmuma pārejas institūts pastiprina darba tiesību vēsturiski izveidojušos galveno mērķi – aizsargāt ekonomiski un personiski atkarīgos darbiniekus no darba devēja patvaļīgas rīcības uzņēmuma īpašnieka vai darba devēja maiņas gadījumā. Uzņēmuma pārejas būtība: līdz ar uzņēmuma aktīviem – materiālām un nemateriālām vērtībām – uzņēmuma ieguvējam pāriet sociālā atbildība par darbiniekiem. Šajā aspektā darbu var uzskatīt par darbinieka vērtību un pat īpašumu, kas ir aizsargājams.
1. Uzņēmuma pārejas jēdziens, veidi un kritēriji
Uzņēmuma pārejas institūts pirmo reizi tika minēts 1928. gadā Francijas Darba kodeksā (L 122-12), kad ar likumu noteica, ka darba devēja juridiskas maiņas gadījumā sakarā ar uzņēmuma pārdošanu, saplūšanu uzņēmuma pārejas brīdī spēkā esošie darba līgumi turpinās ar jauno darba devēju. Tas nozīmē, ka uzņēmuma pārejas brīdī pāriet ne tikai uzņēmuma piederumi, bet arī darbaspēks, tādējādi nodrošinot jauno darba devēju ar apmācītu darbaspēku un iekārtām. Kad notika bijušās Vācijas teritorijas likumu harmonizēšana atbilstoši Francijas tiesībām (1918), šos Francijas Darba kodeksa noteikumus spēcīgi ietekmēja Vācijas tiesības.4 Tajā laikā ne tikai arodbiedrības uzstāja uz uzņēmuma pārejas institūta iekļaušanu likumā, bet arī Vācijas metālapstrādes nozares galvenie uzņēmēji. Vācija jau ilgu laiku pirms Francijas pazina kapitāla un ekonomikas koncentrāciju (Konzern), kura ir devusi pamatimpulsu "tirgus" izveidei, kurā pērk un pārdod uzņēmumus.5 Ne visur Eiropā bija šāda pieeja. Piemēram, Anglijā darba līgumu uzskatīja par personisku līgumu, kuru nevar nodot citam darba devējam, tomēr Francijas darba tiesību doktrīna tika atzīta par taisnīgāku un to pārņēma arī Pārejas direktīvā. Tiesību literatūrā ir izteikts viedoklis, ka 1977. gadā nebija grūti pieņemt Pārejas direktīvu, jo trīs lielās Eiropas Savienības dibinātājvalstis – Francija, Vācija, Itālija – tās likumos jau bija iekļāvušas uzņēmuma pārejas institūta regulāciju.6
Šobrīd uzņēmuma pāreja ir uzņēmuma vai tā patstāvīgas, identificējamas daļas (saimnieciskas vienības) nodošana citai personai uz līguma, administratīvā vai normatīvā akta, tiesas sprieduma vai kāda cita pamata, kas radies starp pusēm ārpus to līgumiskajām saistībām, kā arī komercsabiedrību apvienošana, sadalīšana vai pārveidošana (Darba likuma 117. panta pirmā daļa).
Pirmie Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk tekstā – EST) spriedumi7 tāpat kā Darba likuma (turpmāk tekstā – DL) 117. panta pirmā daļa redakcijā līdz 2010. gada 25. martam paredzēja tikai tiešas līgumiskas attiecības vai komercsabiedrību reorganizāciju. Šāda pieeja bija pretēja EST jaunākajai praksei8 un neaptvēra visus uzņēmuma pārejas gadījumus. Praksē uzņēmuma pārejas jautājumi pārsniedza līgumiskās attiecības un tiesai nācās analizēt sarežģītākus darījumus, piemēram, uzņēmuma pāreja uz nomas līguma pamata vai funkciju nodošana ārējo pakalpojumu sniedzējiem (angļu val. – outsourcing), kur nav tiešu līgumisku attiecību starp uzņēmuma nodevēju un ieguvēju. Merckx un Neuhuys lietā EST nosprieda, ka ekskluzīvā automašīnu tirgotāja tiesību nodošana uzskatāma par uzņēmuma pāreju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
