Šis raksts veltīts jautājumam par vienādu krimināltiesību normu izpratni un vienveidību to piemērošanā kā garantu pareizai noziedzīga nodarījuma kvalifikācijai un adekvāta soda uzlikšanai vai noteikšanai, kas savukārt nozīmē gan krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, gan krimināltiesību pamatprincipa – taisnīguma principa – īstenošanu.
[1] Piesakot šo tematu referātam konferencē, biju domājusi runāt par tiesu lomu šajā procesā. Taču, vēlreiz pārlūkojot Latvijas Republikas Augstākās tiesas prakses apkopojumus un atsevišķus pēdējo gadu nolēmumus, kļuva skaidrs, ka jārunā ne tikai par tiesas, bet par ikviena procesa virzītāja pienākumu konkrētā kriminālprocesa stadijā vienādi tulkot likuma normas un veidot vienveidīgu tiesu praksi vienu un to pašu likuma normu piemērošanā, lai arī, nenoliedzami, īpaši uzsverama tiesas, bet, likumā noteiktajos gadījumos, arī prokurora loma, atzīstot personu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un uzliekot (nosakot) tai sodu.
[2] Jau kopš 2003. gada man bijis tas gods piedalīties gan Republikas Augstākās tiesas apkopojumos, gan vēlāk arī Tieslietu ministrijas veiktajos prakses pētījumos atsevišķu kategoriju krimināllietās, tāpēc ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīti visai līdzīgos apstākļos, juridiskais izvērtējums nereti ir diametrāli pretējs, atšķirīgi kvalifikācijas risinājumi vērojami pat viena kriminālprocesa ietvaros dažādu instanču tiesās, daudzos gadījumos jautājumā par noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju atšķiras valsts apsūdzības uzturētāja un tiesas viedoklis, par advokāta pozīciju pat nerunājot. Šādas nevienādas Krimināllikuma normu interpretācijas dēļ noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija nereti ir kļūdaina, un tāds nolēmums visai bieži stājas likumīgā spēkā. Lai tas nebūtu tikai kails apgalvojums, īsi minēšu dažus piemērus no dažādu laiku prakses apkopojumiem.1
[3] Tā, veicot prakses apkopojumu krimināllietās par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar smagu miesas bojājumu tīšu nodarīšanu, tika konstatēti vairāki gadījumi, kad faktiski izdarītās slepkavības kvalificētas kā smaga miesas bojājuma tīša nodarīšana, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei.
[3.1] Piemēram, kriminālprocesā konstatējot, ka apsūdzētie trijatā izdarījuši ne mazāk kā 186 traumatiskas iedarbības, psihiskā attieksme pret nāvi vērtēta kā neuzmanība, motivējot: par cik apsūdzētie aizbraukuši, atstājot cietušo dzīvu, nevis viņu nositot, viņu darbības liecina par nodomu nodarīt tikai miesas bojājumus;
[3.2] Citā gadījumā kriminālprocesā konstatēts, ka apsūdzētais izdarījis ne mazāk kā 31 sitienu un spērienu un atstājis cietušo guļam zemē, pēc kāda laika atgriezies un vēl iespēris ne mazāk kā piecas reizes, nodarot smagus, dzīvībai bīstamus miesas bojājumus galvas, krūšu kurvja un vēdera apvidū, kuri visi ir cēloniskā sakarā ar nāves iestāšanos. Lai arī tiesa secināja, ka apsūdzētais izdarījis daudzus sitienus pa dzīvībai svarīgiem orgāniem bīstamā veidā – sitot ar kājām pa galvu, krūtīm, vēderu, vienlaikus tika arī atzīts, ka nodarījuma kvalifikācija saskaņā ar Krimināllikuma 125. panta trešo daļu ir pareiza, bet advokāte pat lūdza pārkvalificēt uz nonāvēšanu aiz neuzmanības.
[3.3] Ar pirmās instances tiesas spriedumu persona atzīta par vainīgu savas 69 gadus vecās mātes, kura cieta no fiziskiem trūkumiem, Krimināllikuma 117.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.