Lietā svarīgie apstākļi, kam ir nozīme šī raksta kontekstā, ir šādi. Latvijas un Somijas komersanti bija noslēguši līgumu par iekārtu piegādi. Jāuzsver apstāklis, ka līgumslēdzējas puses bija no dažādām valstīm, kas šajā lietā rada starptautisko elementu. Līgumā puses bija vienojušās par piemērojamo likumu un kompetento tiesu strīdu izšķiršanai: "Šim līgumam tiek piemēroti un tas tiek iztulkots saskaņā ar Somijas likumiem, izņemot to noteikumus par likumu izvēli. Jebkurš strīds vai nesaskaņas, vai prasība, kas izriet no šī līguma vai saistībā ar šo līgumu [..], tiek galīgi un saistoši atrisināta šķīrējtiesā saskaņā ar Zviedrijas Centrālās tirdzniecības kameras Šķīrējtiesas noteikumiem [..]. Šķīrējtiesas procedūru vieta ir Stokholma, Zviedrija [..]."

Parasti šāda veida klauzula tiek saprasta tādējādi, ka lieta pēc būtības ir izskatāma šķīrējtiesā Zviedrijā un saskaņā ar Somijas materiālajām tiesību normām. Tā to izprata arī prasītājs.

Prasītājs pirms prasības celšanas šķīrējtiesā vēlējās panākt prasības nodrošināšanu, tāpēc, ņemot vērā iespējamās prasības summu un atbildētāja atrašanās vietu, iesniedza attiecīgu pieteikumu Rīgas apgabaltiesā.

Rīgas apgabaltiesa ar 2009. gada 10. jūlija lēmumu (lieta Nr. 3-10/72/09-26) nolēma nepieņemt un atdot iesniedzējam pieteikumu par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas. Lēmums pamatots ar šādu argumentu: "Pieteikumā par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas iespējamais prasītājs [..] atsaucies uz Civilprocesa likuma (turpmāk tekstā – CPL) 137., 138. un 139. pantu, nevis uz Somijas likumiem. Puses ir pielīgušas Somijas likumu, nevis Latvijas likumu, līdz ar to pieteicējs nevar pamatot savas tiesības lūgt pirms prasības nodrošināšanu Latvijas tiesā uz Latvijas likuma (CPL) pamata. [..] Tātad saskaņā ar pušu starpā noslēgto līgumu iespējamam prasītājam ir pienākums pamatot un pierādīt savu pieteikumu ar Somijas likumu, kas paredzētu tiesības Latvijas tiesai skatīt pieteikumu par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas."

Tiesas apsvērumu izejas punkts un juridiskais pamatojums ir Civillikuma (turpmāk tekstā – CL) 19. pants, kas paredz, ka saistību tiesībās un pienākumos, kas izriet no līgumiem, vispirms jāapsver, vai līdzēji nav vienojušies par to, pēc kādiem likumiem apspriežamas viņu savstarpējās attiecības; tāda vienošanās ir spēkā, ciktāl tā nerunā pretim Latvijas likuma pavēlošām vai aizliedzošām normām, kā arī CPL 5. panta ceturtā daļa, kas paredz, ka likumā vai līgumā noteiktajos gadījumos tiesa piemēro arī citu valstu likumus un starptautisko tiesību normas.

Autors šādu tiesas argumentāciju saprot tā, ka Somijas komersantam, iesniedzot Latvijas tiesā pieteikumu par prasības nodrošināšanu, bija ar Somijas procesuālā likuma noteikumiem jāpamato, ka Latvijas tiesai ir tiesības skatīt pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Šāds tiesas arguments nešķita pareizs un pārliecinošs, jo ne prasītājs, ne šī raksta autors nevarēja piekrist tam, ka, vispārinot Latvijas tiesas argumentu, Latvijas tiesa varētu uzņemties procesu (konkrētajā gadījumā – vērtēt, vai jautājums par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas piekrīt izskatīšanai Latvijas tiesā) saskaņā ar ārvalsts procesuālo likumu. Tāpēc par Rīgas apgabaltiesas lēmumu tika iesniegta blakus sūdzība.

Ar 2009. gada 28. septembra lēmumu (lieta C01191209, PAC-1912) Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta Rīgas apgabaltiesas lēmumu atstāja negrozītu. Civillietu tiesu palātas lēmums pamatots jau ar citu argumentu nekā apgabaltiesas lēmums: "Latvijas CPL D daļā iekļautās normas par šķīrējtiesu ir saistošas šķīrējtiesām, kas darbojas Latvijas teritorijā. [..] CPL D daļa nav saistoša šķīrējtiesām, kas darbojas citā valstī. CPL normas automātiski nevar attiecināt uz citā valstī notiekošu šķīrējtiesas procesu, ja puses par to nav īpaši vienojušās. [..] Pierādījumi, kas apstiprinātu iespējamā prasītāja tiesības pielīgtajā šķīrējtiesas procesā izlietot Latvijas likumā (CPL 496. pants [paredz tiesības prasīt prasības nodrošināšanu vispārējās jurisdikcijas tiesā pirms prasības celšanas šķīrējtiesā – autora piebilde]) noteiktās tiesības, pieteikumam nav pievienoti. Līdz ar to pirmās instances tiesas tiesnese pamatoti secinājusi, ka pieteicējs nevar pamatot savas tiesības lūgt prasības nodrošinājumu Latvijas tiesā uz Latvijas likuma pamata."

Autors, vispārinot tiesas argumentāciju, saprot to tā: ja strīda izskatīšana pēc būtības piekrīt ārvalsts šķīrējtiesai, tad Latvijas tiesa nevar skatīt jautājumu par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas šķīrējtiesā. Izņēmums, kā saprot autors, būtu divos gadījumos. Pirmkārt, ja puses būtu vienojušās, ka procesam ārvalsts šķīrējtiesā būtu jāatbilst CPL D daļas noteikumiem vai vismaz CPL 496. pantam. Un, otrkārt, ja tajos noteikumos (vienalga, ārvalsts procesuālajā likumā vai šķīrējtiesas noteikumos), atbilstoši kuriem būtu jānotiek šķīrējtiesas procesam, būtu ietverti noteikumi, kas ļautu Latvijas tiesai skatīt jautājumu par prasības nodrošināšanu.