25. novembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr.2010-06-01, kurā tika vērtēta Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektās daļas, Valsts kontroles likuma 44. panta otrās daļas un Tiesībsarga likuma 19. panta otrās daļas atbilstība Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 87. pantam. Šajā spriedumā Satversmes tiesa veikusi apjomīgu budžeta procedūru un Satversmes prasību šajā jomā analīzi. Domājams, ka šis spriedums līdztekus jau daudziem Satversmes tiesas spriedumiem iekļūs tiesas nolēmumu zelta fondā, kura atziņas tiek regulāri citētas, pārdomātas un īstenotas ikdienas juridiskajā praksē.

Satversmes tiesas spriedumā augstu vērtējama sprieduma argumentācijas tehnika un izmantotais avotu klāsts. Loģiski un strukturēti Satversmes tiesa ir analizējusi ārkārtīgi komplicētus konstitucionālo tiesību institūtus, kuru izpratnē juridiskās atziņas cieši savijušās ar ikdienas politisko praksi. Tomēr Satversmes tiesa ir spējusi sniegt Satversmes sistēmā un tradīcijās dziļi balstītas atbildes uz neskaidriem tiesību jautājumiem, raksturojot gan budžeta tiesību nozīmi demokrātiskas tiesiskas valsts funkcionēšanā, gan arī Saeimas un Ministru kabineta kompetences robežas šajā jomā.

Satversmes tiesas spriedumā no Satversmes perspektīvas analizēti vairāki būtiski budžeta tiesību aspekti.

Pirmkārt, Satversmes tiesa ir analizējusi neatkarīgo institūciju statusu valsts varas dalīšanas principa kontekstā, vērtējot tām noteicamo autonomijas pakāpi budžeta procedūrās. Satversmes tiesas spriedumā var atrast Valsts prezidenta kancelejas, Valsts kontroles, Satversmes tiesas, Augstākās tiesas un Tiesībsarga biroja konstitucionālo raksturojumu. Īpaši nozīmīga ir tiesas paustā atziņa, ka Augstākā tiesa nav atsevišķs valsts varas orgāns, bet gan tiesu sistēmas kā vienota valsts varas orgāna sastāvdaļa.

Otrkārt, Satversmes tiesa vērtējusi Saeimas Kārtības rullī noteikto, ka Saeimas budžeta pieprasījums līdz valsts budžeta likuma projekta iesniegšanai nav grozāms bez Saeimas prezidija piekrišanas. Satversmes tiesa norādījusi: "Atšķirības budžeta pieprasījumu izskatīšanas kārtībā ir izskaidrojamas ar Saeimas kā likumdevēja varas funkcijām parlamentārā republikā. Satversme piešķir Saeimai noteicošo lomu likumdošanā un valstiski nozīmīgu lēmumu pieņemšanā. Gadskārtējā valsts budžeta likuma pieņemšana ir viens no šādiem lēmumiem. [..] Saeimas budžeta pieprasījuma izskatīšanas atšķirīgā kārtība nav pretrunā ar Ministru kabineta pienākumu izstrādāt vienotu valsts budžeta projektu. Ja Saeimas budžeta pieprasījums bez tās piekrišanas varētu tikt grozīts Ministru kabinetā, netiktu novērsta iespēja, ka pati Saeima to atkārtoti groza valsts budžeta likuma projekta pieņemšanas gaitā Saeimā. Var secināt, ka normatīvajos aktos noteiktā Saeimas budžeta pieprasījuma izskatīšanas kārtība racionāli sabalansē likumdevēja un izpildvaras kompetenci budžeta sagatavošanā."

Treškārt, spriedumā analizētas Ministru kabineta un Saeimas kompetences robežas attiecībā uz konstitucionālo institūciju un tiesībsarga budžeta pieprasījumiem. Tiesa norādījusi: "Ministru kabinetam, izstrādājot valsts budžeta projektu, un Saeimai, to apstiprinot, būtu jāatturas no tādu darbību veikšanas, kuras var nepamatoti ietekmēt Valsts prezidenta, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga funkcionālo neatkarību. Tāpat likumdevējs un valdība nedrīkst apdraudēt konstitucionālo institūciju funkciju izpildi. Konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga neatkarības nodrošināšana ir ne vien likumdevēja, bet arī izpildvaras konstitucionālais pienākums." Tajā pašā laikā "konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga neatkarība nenozīmē to, ka būtu absolūti aizliegta jebkāda Saeimas un valdības darbība, kas varētu ietekmēt minēto institūciju finansiālo nodrošinājumu. [Valsts prezidenta] Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumos norādītos finanšu resursus Ministru kabinets budžeta projektā var samazināt, taču samazinājumam ir jābūt objektīvi pamatotam un samērīgam. Ministru kabinetam nav tiesību veikt tādus budžeta pieprasījumu grozījumus, kuru rezultātā tiktu apdraudēta Valsts prezidenta, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga spēja efektīvi pildīt Satversmē un normatīvajos aktos noteiktās funkcijas."

Ceturtkārt, Satversmes tiesa noraidīja argumentu, ka konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījumus varētu grozīt tikai Saeima: "Ministru kabinetam ir jāuzņemas politiskā atbildība par izstrādāto valsts budžeta projektu. Valsts varas dalīšanas princips neparedz, ka konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījumus varētu izvērtēt un grozīt tikai likumdevējs. Var piekrist Saeimas norādītajam, ka pasaules valstu praksē nav vienotas pieejas budžeta izstrādāšanai un izskatīšanai, kā arī konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījumu izskatīšanas jautājumos nepastāv varas dalīšanas principa vienota izpratne [..]. Satversmes 66. pantā ir noteikts Ministru kabineta pienākums iesniegt Saeimai valsts budžeta projektu. Savukārt Saeima to izvērtē un lemj par tā pieņemšanu. Saeima var izdarīt izmaiņas finansējumā, kas konstitucionālajām institūcijām un Tiesībsarga birojam paredzēts Ministru kabineta iesniegtajā valsts budžeta likuma projektā."

Piektkārt, Satversmes tiesas spriedumā ir konstatētas nepilnības līdzšinējās budžeta procedūrās Ministru kabinetā, jo normatīvajos aktos nav noteiktas Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja tiesības tikt uzklausītiem Ministru kabinetā jautājumos, kas skar to budžeta pieprasījumus. Satversmes tiesa šā iemesla dēļ vairākas tiesību normas atzinusi par neatbilstošām Satversmes 1., 83. un 87. pantam un spēkā neesošām no 2011. gada 1. jūnija. Līdz ar to Saeimai ir dots laiks attiecīgo procedūru normatīvai pilnveidošanai atbilstoši Satversmes tiesas doktrīnai budžeta jautājumos.

Ludvigs Švarcs