Sodu izpildi maz izmanīja arī tas, ka radās valsts, kas pakāpeniski sāka uzņemties tiesas spriešanu visas sabiedrības labā. Atriebības un iebiedēšanas ideja vēl ilgi saglabājās, nereti izpaužoties izsmalcinātās un briesmīgās formās. Krustā sišana, noziedznieka kropļošana un pēc tam nogalināšana tirgus laukumā, inkvizīcijas pagrabi, sārti – visas šīs šaušalīgās izdarības kalpoja iespējamo noziedznieku iebiedēšanai.

Kaut gan cietumi bija pazīstami jau senajā Ēģiptē un Ķīnā, līdz pat vēlīnajiem viduslaikiem Eiropā tie netika uzskatīti par soda izpildes vietām. Sabiedrība un senie juristi cietumu uzskatīja par pārāk maigu un tāpēc nederīgu ieroci cīņā ar noziedzību. Cietumus galvenokārt izmantoja kā pirmstiesas ieslodzījuma vietas, lai pēc tiesas noziedznieku izvestu laukumā un uzstieptu uz moku rata vai sacirstu gabalos. Lai padarītu atmaksu vēl uzskatāmāku un pilnīgāku, tā tika izpildīta publiski. Šādam publiski izpildītam sodam vajadzēja parādīt, cik bargi justīcija atmaksā par noziegumu. Tādā veidā tauta tika iebiedēta un tika demonstrēts šķietami taisnīgas atmaksas princips. Atsevišķos gadījumos, lai padarītu noziedznieku nekaitīgu, to varēja arī nogalināt vai sakropļot, lai turpmāk nozieguma izdarīšana būtu apgrūtināta.¹

Cietumi kā soda izpildes vietas radās ievērojami vēlāk. Uzskata, ka pirmais modernais cietums, kas balstījās uz nepārprotamu skaidri izteiktu noziedznieka labošanas ideju, atklāts 1595. gadā Amsterdamā. Arī Holandes pirmajos cietumos, kur sodu lielākoties izcieta ar tiesas spriedumu notiesātie, galvenais resocializācijas līdzeklis bija saspringts notiesāto darbs manufaktūras darbnīcās.² Simt gadus vēlāk pāvests Klemens XI uzdeva Romā iekārtot jauniešiem paredzētu Svētā Mihaila cietumu. Šajā cietumā, ievērojot klusēšanas prasību, notiesātie strādāja kopējās darbnīcās, bet brīvajā laikā un naktīs tika izvietoti šaurās kamerās.³ Tomēr šīs progresīvās brīvības atņemšanas soda izpildes idejas turpmākajos gados Eiropā tika ignorētas. Kopumā vēsture liecina, ka sabiedrība ir izmēģinājusi dažādus cietumu modeļus – no reformatoriem 19. gadsimta sākumā, kad tika praktizēta ideālas "cietuma sabiedrības" izveide, līdz disciplinārajam darba modelim ar ieslodzīto kā lēta darbaspēka ekspluatāciju 20. gadsimtā, kad valdīja uzskats, ka galvenais ieslodzītā labošanas līdzeklis ir saspringts darbs.

Cilvēces attīstības, izjūtu un zinātniskās izziņas iespēju paplašināšanās neapšaubāmi radīja būtiskas izmaiņas uzskatos par kriminālsoda mērķi (arī šobrīd joprojām turpinās soda mērķa definīcijas precizēšana gan Latvijā, gan arī citur Eiropā). Sabiedrība kļuva izglītotāka, tālredzīgāka, radās jauni ideāli. Tā pamazām sāka atteikties no domas, ka sodam ir jābūt kā atriebībai, tai vairs nebija pieņemami arī brutāli sodi, kas galvenokārt bija saistīti ar nāvi un spīdzināšanu. Turklāt radās uzskats, ka cietums ir nepietiekams līdzeklis noziedzības izskaušanai, kas īsti nesasniedz soda mērķi – atturēt pārējos no nozieguma izdarīšanas. Zināms pavērsiens krimināltiesiskajos uzskatos vērojams 18. gadsimta otrajā pusē, kad svinīgi tika deklarētas cilvēka tiesības. Tas jūtami iedragāja gadsimtiem iesakņojušās vecās sodu sistēmas pamatus. Sākās protesti pret nāves sodiem, spīdzināšanu un citiem nehumāniem soda veidiem. Sevišķi daudz reformatoru bija kriminālsodu un cietumu sistēmā, daudzi tajā laikā izskanējušie principi par apiešanos ar notiesātajiem ir saglabājušies līdz pat mūsdienām un būtībā arī veido pareizo brīvības atņemšanas soda mērķa modeli.

1847. gadā Briselē Pirmajā penitenciārajā kongresā pirmo reizi tika pausta būtiska atziņa, ka brīvības atņemšanas soda svarīgākais uzdevums ir indivīda korekcija. Minētā ideja tika atkārtota arī 1945. gadā Francijā un formulēta jau šādi: "Brīvības atņemšanas galvenais mērķis ir notiesātā izlabošana un viņa atgriešana sabiedrībā" – tā dēvētais (iz)labošanas princips. Šajā laikā tika nosaukti un skaidroti arī pārējie seši klasiskie sodu izpildes pamatprincipi: klasifikācija, izmaiņas soda izpildē, darbs kā pienākums un tiesības, notiesātā audzināšana, notiesātā praktiskā uzraudzība un sekmējošie pasākumi.⁴ Tādējādi sāka dominēt pozitīvs uzskats, ka likumpārkāpēju var labot un pielāgot dzīvei sabiedrībā pēc soda izciešanas.

Arī pašlaik sabiedrībā valda uzskats, ka viens no efektīvākajiem sodiem ir kriminālsods, joprojām centrālo vietu ieņem tieši brīvības atņemšana, turklāt – jo bargāka, jo labāk. Tomēr, neraugoties uz tā laika progresīvajām idejām, kas nav novecojušas arī šodien, aizvēsturiskās izcelsmes atriebības un atmaksas motīvs, tā iespējamā efektivitāte joprojām ir galvenais, ar ko plašā sabiedrībā asociējas sods. Tas liecina, ka mēs joprojām dzīvojam pēc tādiem pašiem principiem kā seno laiku primitīvā sabiedrība. Piemēram, izcilais krievu penitenciārais zinātnieks S. Pozniševs savā darbā "Penitenciārās zinātnes pamati" raksta: "Vien nedaudz mainot savu ārieni, cietums pēc būtības visu laiku bija kā "nams, kurā visi sen jau miruši" un lielā mērā tāds tas ir arī patlaban.