Latvijas normatīvajos aktos nav noregulēts, kā civilprocesā būtu jāattiecas pret ārvalsts likumu.

Šis jautājums ir svarīgs ne tikai teorijā – tas var izraisīt reālas tiesiskas sekas praksē. Pirmā pieeja ir raksturīga anglosakšu valstīm. Saskaņā ar to ārvalsts likums ir fakts, tādējādi lietas dalībniekam tā saturs jāpierāda. Ja lietas dalībnieks šo pienākumu nepilda, tad ārvalsts likums netiek piemērots. Saskaņā ar alternatīvo pieeju, kuru izmanto romāņu ģermāņu tiesību loka valstīs, ārvalsts likums paliek likums jeb normatīvais akts pat tad, ja nacionālās tiesas to piemēro. Šajā gadījumā, ja nacionālā tiesa vispār nav piemērojusi ārvalsts likumu, kaut arī tas bija jāpiemēro, vai arī piemērojusi, nepareizi vai neprecīzi noskaidrojot ārvalsts likuma normu saturu, tad šāds nolēmums ir nelikumīgs un ir atceļams apelācijas vai kasācijas kārtībā.

Tā kā ir pieaudzis civillietās iesaistīto ārvalstnieku skaits, Latvijas tiesās, it sevišķi Rīgā, arvien aktuālāks kļūst jautājums par kolīziju normu un ārvalsts likuma piemērošanu. Piemēram, 2007. gadā Latvijas tiesas 378 gadījumos ir lūgušas izsniegt tiesu dokumentus civillietās personām citās valstīs, savukārt 2008. gadā – 874 gadījumos.¹ Šī jautājuma pareizai izpratnei traucē neprecīzi Eiropas Savienības tiesību aktu tulkojumi, kā arī tas, ka trūkst izziņas avotu latviešu valodā, un citi apstākļi. Ārvalsts likumu piemērošana līgumsaistību jomā balstīta uz Eiropas Savienības un starptautisko regulējumu. Apzinoties nacionālā regulējuma nepilnības un pareizi izprotot ārvalsts likuma piemērošanas jautājuma būtību, var izvairīties no kļūdām nākotnē, kuras citā starpā var izraisīt saistību pret Eiropas Savienības pārkāpumu.

Civilprocesa likums (turpmāk tekstā – CPL) attiecībā uz ārvalsts likuma piemērošanu iztiesāšanā paredz, ka dalībniekam, kurš atsaucas uz ārvalsts likumu, tiesai jāiesniedz noteiktā kārtībā apliecināts tā teksta tulkojums valsts valodā (654. pants). Bez tam 655. pants nosaka, ka noteiktos gadījumos tiesa pati skaidro ārvalsts likuma saturu.

Saskaroties ar ārvalsts likumu praksē, lietas dalībnieki labprātīgi uzņemas ārvalsts likuma satura pierādīšanas nastu un sniedz tiesai ārvalsts likuma tekstu, literatūru ar doktrīnas atziņām, judikatūru un citus materiālus par attiecīgu normu iztulkošanu. Tiek pieņemts, ka lietas dalībnieki paši norādīs, ka jāpiemēro ārvalsts likums. Turklāt praksē uzskata: ja cita dalībnieka piedāvātā ārvalsts likuma iztulkošana ir nepareiza, tad saskaņā ar sacīkstes principu otrajam lietas dalībniekam ir tiesības iebilst pret to.

Šāda pieeja ir lietderīga, it sevišķi ņemot vērā apstākli, ka nacionālajai tiesai nav jāzina ārvalsts likumi. No otras puses, CPL regulējums nav pilnīgs un neatbild uz vairākiem jautājumiem: vai ārvalsts likums jāvērtē kā fakts vai tiesību normas; vai tiesai jāpiemēro ārvalsts likums, ja neviens lietas dalībnieks uz to neatsaucas; kad tiesai ir pienākums pašai noskaidrot ārvalsts likuma saturu saskaņā ar CPL 655. pantu; vai ir iespējams un uz kāda pamata ir iespējams pārsūdzēt tiesas nolēmumu, ja tiesa, pārkāpjot kolīziju normas, piemērojusi nepareizu likumu, vai tajos gadījumos, ja tiesa, pareizi nosakot piemērojamo ārvalsts likumu, nav noskaidrojusi tā saturu; cik pilnīgi jānosaka ārvalsts likuma saturs.

Ārvalsts likuma piemērošanas jēdziens

Runājot par jēdzienu "ārvalsts likuma piemērošana", Ministru kabineta koncepcijā par starptautisko privāttiesību nacionālo regulējumu ir norādīts, ka no "Civillikuma skaidri neizriet, kādos gadījumos piemērojamā likuma noteikšana ir tiesas ex officio rīcība un kādos gadījumos ārvalsts likuma piemērošana ir atkarīga tikai no pušu iniciatīvas".² Turklāt nav skaidrs, vai Latvijā ar ārvalsts likuma piemērošanu saprot tikai tā materiālo normu piemērošanu, vai arī ārvalsts likuma piemērošana aptver papildus ārvalsts kolīziju normu piemērošanu, jo Civillikuma (turpmāk tekstā – CL) 23. pants aptver ārvalsts kolīziju normas, runājot par ārvalsts likuma piemērošanu.³

Kolīziju normas var norādīt uz ārvalsts likumu kopā ar ārvalsts likuma kolīziju normu vai norādīt tikai uz ārvalsts materiālajām normām.⁴ Līdz ar to norāde uz ārvalsts likumu ne vienmēr uzreiz noved pie tā materiālo normu piemērošanas un ir ļoti iespējams, ka piemērojamā ārvalsts likuma normas var norādīt atpakaļ uz Latvijas likumu ("atgriezeniskā norāde") vai uz trešās valsts likumu ("tālāknorāde").⁵ Līgumsaistību jomā jautājums par renvoi jeb šādām norādēm nav visai aktuāls, jo saskaņā ar Konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām⁶ (turpmāk tekstā – "Romas Konvencija"), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulu (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām⁷ (turpmāk tekstā – "Romas I Regula"), šādas norādes ir izslēgtas.⁸

Acīmredzot saskaņā ar Civillikumu ārvalsts likuma piemērošanas jēdziens ir lietots plašākā nozīmē, aptverot arī ārvalsts kolīziju normas, kas neizslēdz apstākli, ka kolīziju norma uzreiz noved pie ārvalsts likuma materiālo normu piemērošanas.

Ārvalsts materiālo normu piemērošanas jēdziens sakrīt ar nacionālā likuma piemērošanas jēdzienu un nozīmē, ka tiesību piemērotājs konstatē faktisko situāciju, meklē spēkā esošas tiesības un pieņem lēmumu, kas atstāj ietekmi uz faktiskās situācijas dalībniekiem (rada tiem tiesiskas sekas).