Papildus tam CDT tiek aplūkoti arī citi ar darba līgumu slēgšanu un pārtraukšanu saistītie jautājumi, kas tomēr nav vienīgā šīs tiesas darbības joma, jo Eiropas civildienesta lietu ietvaros var nākties saskarties arī ar citām tiesībām – sociālajām, darba, disciplinārajām, nodokļu utt. Šinī darbā aplūkotajai CDT judikatūrai par administrācijas pienākumu sniegt nelabvēlīga lēmuma pamatojumu ir liela nozīme, kā tālāk tiek veidotas darba tiesiskās attiecības ar darbiniekiem ES iestādēs un birojos jeb aģentūrās. Arī Latvijā nesen ir izveidota viena ES aģentūra, proti, BEREC (Body of European Regulators for Electronic Communications), un arī mūsu valstī drīz tiks nodarbināti darbinieki saskaņā ar Eiropas Civildienesta noteikumiem un citiem piemērojamiem dokumentiem, kā arī, iespējams, radīsies tiesu prakse par jautājumu, kas tiks aplūkots šajā darbā. Turklāt jāpiebilst, ka šobrīd jau daudzi LR pilsoņi ir nodarbināti kā ierēdņi vai darbinieki ES iestādēs citur Eiropā.

Šis pētījums ir iedalīts trijās daļās: vispirms tiks aplūkots pienākuma sniegt pamatojumu tiesiskais regulējums. Pēc tam – nelabvēlīgā lēmuma izpratne, pamatojums un iespējamās atkāpes jeb izņēmumi. Trešajā daļā īpaša uzmanība tiks pievērsta vienai konkrētai CDT lietai: 2006. gada 26. oktobra spriedumam lietā F‑1/05 Landgren/ETF un ES Pirmās instances tiesas (kuras nosaukums no 2009. gada 1. decembra ir ES Vispārējā tiesa) apelācijas spriedumam šajā lietā, pāris vārdos noslēdzot rakstu ar analīzi par šiem spriedumiem un to iespējamo ietekmi uz tālāko CDT judikatūru un attiecībām starp darbiniekiem un Eiropas institūcijām.

1. Atbilstošā tiesiskā regulējuma apraksts – status quo

1.2. Primāro tiesību līmenī

Pirms sāk aprakstīt atbilstošo tiesisko regulējumu, jāpiemin, ka tiesiskajā regulējumā par pienākumu sniegt akta pamatojumu ir nošķirti trīs pamatojamo aktu veidi: likumdošanas, administratīvie un tiesu akti. Kaut gan šā raksta uzdevums ir sniegt administratīvo aktu pamatojumu, kura neesamības gadījumā persona var iesniegt sūdzību pirmstiesas administratīvās procedūras laikā vai vēlāk celt prasību CDT, tomēr pāris teikumos minēšu arī pienākumu pamatot likumdošanas un tiesu aktus.

Eiropas primāro tiesību aktu līmenī pienākums pamatot likumdošanas aktus pirms Līguma par Eiropas Savienības darbību³ (turpmāk tekstā – Lisabonas līgums vai LESD) spēkā stāšanās 2009. gada 1. decembrī bija noteikts Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 253. pantā (turpmāk tekstā – EKL). Šajā pantā vispārīgi bija noteikts: "Regulās, direktīvās un lēmumos, ko Eiropas Parlaments pieņem kopā ar Padomi vai ko pieņem Padome vai Komisija, norāda to pamatojumu [..]." No 2009. gada 1. decembra, kad stājās spēkā LESD, šis pants ir aizstāts ar 296. panta 2. daļu šādā redakcijā: "Tiesību aktos ir sniegts to pieņemšanas pamatojums, kā arī norādīti visi priekšlikumi, ieteikumi, iniciatīvas, lūgumi vai atzinumi, kas paredzēti Līgumos." Ir skaidrs, ka šā panta jaunajā redakcijā tiesību aktu jēdziens ietver kā likumdošanas aktus (kas ir definēti LESD 288. pantā), tā arī administratīvos un tiesu aktus. Tā kā iestādes pieņemtais lēmums civildienesta jomā parasti ir administratīvs lēmums, kuram ir konkrēti noteikts adresāts, šis pants ir piemērojams šiem lēmumiem. Arī ES tiesu izdotie akti civildienesta jomā ir jāpamato atbilstoši minētajam LESD pantam (runa ir par Tiesas kā darba devēja izdotajiem lēmumiem un aktiem personāla jomā).

Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību⁴ (turpmāk tekstā – LES) 6. pantam: "Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti 2000. gada 7. decembra Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – Harta), kura pielāgota Strasbūrā 2007. gada 12. decembrī, un šai Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem." Šī paša panta 2. punktā ir noteikts, ka "Savienība pievienojas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai" (turpmāk tekstā – ECTK), kas ir ļoti svarīgs dokuments, arī aizsargājot tiesības uz labu pārvaldību un tiesības uz taisnīgu tiesu, kura ir jānodrošina administrācijai.

Hartas 30. pantā ir noteiktas darbinieku tiesības tikt aizsargātiem nepamatotas atlaišanas gadījumā, bet Hartas 41. pantā noteiktas tiesības uz labu pārvaldību. Saskaņā ar 41. panta 2. punktu viens no šo tiesību galvenajiem elementiem ir administrācijas pienākums sniegt pamatojumu saviem lēmumiem (tomēr šīs tiesības ietver arī tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās; tiesības tikt uzklausītam, pirms tiek veikts kāds individuāls, nelabvēlīgi ietekmējošs pasākums; tiesības piekļūt materiāliem, kas uz personu attiecas; tiesības panākt, lai Savienība atlīdzinātu zaudējumus, kurus ir radījušas tās iestādes vai darbinieki to dienesta pienākumu izpildē, un tiesības saņemt atbildi no iestādēm vienā no ES valodām).