Visi cilvēki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem1
"Jurista Vārdā" jau iepriekš rakstīts par iespējamiem tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumiem administratīvajās tiesās.2 Tā kā šī problēma pastāv joprojām, autori ar rakstu vēlas raisīt diskusiju par iespējamiem Satversmes 91. panta pārkāpumiem, izskatot administratīvos pārkāpumus ceļu satiksmē.3
Administratīvo tiesu praksē4 ir nostiprinājusies tendence, ka situācijās, kad nav tiešu un pārliecinošu pierādījumu, kas nepārprotami apliecinātu personas vainu, iespējams, izdarītajā ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumā, administratīvās tiesas privātpersonas pieteikumu noraida, izmantojot formālu argumentu: nav pamata neticēt valsts amatpersonai – Ceļu policijas inspektoram, jo nav pierādījumu, kas liktu apšaubīt tā objektivitāti. Proti, ja Ceļu policijas5 inspektors apgalvo, ka persona ir izdarījusi pārkāpumu, piemēram, pārsniegusi atļauto braukšanas ātrumu, tad Ceļu policijas inspektora teiktajam a priori tiek piešķirta augstāka ticamības pakāpe, neskatoties uz to, ka nav neviena cita neapstrīdama pierādījuma, kas to apliecinātu. No tā savukārt izriet, ka privātpersona šādā situācijā netieši tiek nosaukta par meli. Pēc raksta autoru domām, šāda tiesas argumentācija ir pretrunā demokrātiskas valsts iekārtai un neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam.
Faktiskie apstākļi
Lai radītu priekšstatu par tālāk aprakstīto problēmu, autori citē tēzi, ar kādu tiesa pamatojusi spriedumu administratīvajā lietā Nr. A42662208. "Tiesai nav pamata apšaubīt policijas inspektoru paskaidrojumus. Lai gan no pieteikuma izriet, ka policijas inspektori ir sagrozījuši faktus, pieteicējs nenorāda nevienu apstākli, kāpēc policijas inspektoriem tas būtu jādara. Ievērojot minēto, tiesai nav pamata piešķirt augstāku ticamību pieteicēja paskaidrojumiem nekā policijas darbinieku dienesta ziņojumos norādītajam. Turklāt (..) policijas darbinieku liecinātajam par notikumiem, kas risinājušies, tiem pildot savus dienesta pienākumus, ir piešķirama augstāka ticamības pakāpe."
Autori norāda, ka iepriekš minētajā citātā ietvertais tiesas uzstādījums – nav pamata neticēt valsts amatpersonai – ir pretrunā administratīvā procesa pamatmērķiem un principiem, kā arī Satversmes 91. pantam. Proti, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 2. panta 2. punktu viens no administratīvā procesa pamatmērķiem ir nodrošināt to, ka izpildvaras darbības kontrolē neatkarīga, objektīva un kompetenta tiesu vara.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.