1978. gadā Starptautiskā juristu komisija Ženēvā izveidoja Tiesnešu un advokātu neatkarības centru (The Centre for the Independence of Judges and Lawyers). Šā centra izdotajā 1992. gada gadagrāmatā tika uzsvērti seši tiesiskas valsts (angļu valodā to sauc par the Rule of Law, franču valodā – État de droit, vācu – Rechtsstaat, itāļu – Stati di diritto utt.) pamatprincipi. Tie ir: varas dalīšana, tiesnešu neatkarība, prasība, ka jebkura no trim varām respektē indivīda pamattiesības un brīvības, kā arī administratīvo aktu likumība, neatkarīgas tiesas kontrole pār likumdošanas un izpildu varu, nepieciešamība pēc no visām varām neatkarīgas advokatūras, kuras aicinājums ir aizstāvēt pašas tiesiskas valsts būtību (The need for a Bar which maintains its independence from the authorities and which is devoted to defending the motion of the Rule of Law).¹ Neviens no šiem principiem nevar pastāvēt un darboties bez pārējiem. Tie darbojas vai nu visi kopā, vai arī – nedarbojas neviens!

Kopš tiem laikiem, kad ļaudis sāka spriest tiesu, radās nepieciešamība ne tikai pēc tiesnešiem, bet arī pēc gudriem, zinošiem, ar runas dāvanām apveltītiem ļaudīm, kuri prata atspēkot netaisnas apsūdzības, palīdzēt tiesai noskaidrot patiesību. Jau Senajā Romā tiesnešiem tika ieteikts: "Audiatur et altera pars!" (Uzklausiet arī otru pusi!) Senajā Grieķijā Atēnu tiesnešu zvērestā bija vārdi: "Es vienlīdz uzklausīšu kā apsūdzētāju, tā apsūdzēto." Vienmēr tiesu spriedumi, ja tās bija īstas tiesas, ir atšķīrušies no valdnieku voluntārajiem lēmumiem ar to, ka šajos spriedumos ir vienlīdz izvērtēti abu pušu viedokļi. Kā vēl senatnē Seneka rakstīja savā "Mēdejā": "Kas pieņem lēmumu, nenoklausījies vienu no divām pusēm, tas ir netaisns, pat ja viņa lēmums ir pareizs." Visā cilvēces tiesību vēsturē attieksme pret tiesībām uz aizstāvību ir bijusi tas lakmusa papīriņš, kas palīdzēja noteikt, cik demokrātiska un līdz ar to taisnīga ir bijusi tiesa tajā vai citā sabiedriskajā iekārtā. Mūsdienu Latvijā šīs tiesības ir atzītas par cilvēka pamattiesībām.