Iesniegtie priekšlikumi grozījumiem Augstskolu likumā paredz noteikt, ka universitātēs vismaz 65% (līdzšinējo 50% vietā) no akadēmiskajos amatos ievēlētajām personām ir jābūt doktora zinātniskajam grādam, turklāt šādu personu universitātē ir vismaz simts, savukārt augstskolu programmu īstenošanā jāiesaistās vismaz 30 personām ar zinātņu doktora grādu (līdzšinējo 15 vietā). Kā vērtējat priekšlikumu paaugstināt likuma prasības attiecībā uz augstākās izglītības iestādes nodarbināto personu zinātnisko kvalifikāciju?

I. Druviete. Priekšlikums, nenoliedzami, vērtējams pozitīvi kā pareizs instruments ceļā uz intelekta nāciju. Arī Latvijā nepieciešams īstenot humboltisko studiju un pētniecības vienotību. Šie, jau piecus gadus pārspriestie jautājumi iekļauti "Vienotības" programmā un V. Dombrovska valdības deklarācijā, kas paredz zinātnieku skaita palielināšanu kā stūrakmeni studiju izaugsmei. Piemēram, no 2012. gada paredzēts doktorantūru un promociju finansēt no valsts budžeta, attiecīgi palielinot budžeta vietu skaitu uz pašreizējo maksas studiju rēķina, lai sasniegtu 400 jaunu zinātnieku gadā. Deklarācijā, kurā noteiktie uzdevumi jāveic līdz 2014. gadam, valdība apņēmusies doktoru īpat­svaru augstskolas akadēmiskajā personālā palielināt līdz divām trešdaļām, panākot arī to, lai vismaz trešdaļa doktoru augstskolas personālā būtu vecumā līdz 40 gadiem. Saskaņā ar D. Šēnberga 2011. gada aprīlī veikto analīzi, mūsu universitāšu akadēmiskajā personālā jau ir 52– 66,5% doktoru. Tā ka šāds priekšlikums ir ne vien nepieciešams, bet arī reāli īstenojams.

Lai arī sekmējama augstskolu konsolidācija, tomēr priekšlikums par simt doktoriem vienā universitātē vairs netiek skatīts. Savukārt norma par trīsdesmit doktoriem vienā augstskolā nodrošina minimālo skaitu jaunas augstskolas dibināšanai, nekādi neskarot esošo augstskolu studiju programmas.

R. Broks. Minētais jautājums būtu dalāms trijās daļās:

1) Nosacījums, ka universitāšu akadēmiskajā personālā jābūt 100 personām ar doktora grādu, nebūtu atbalstāms, jo universitātēm uzliek palielināt vēlētā akadēmiskā personāla īpatsvaru, lai nodrošinātu priekšlikumā minētā nosacījuma izpildi. Piemēram, ja universitātē akadēmiskā personāla sastāvā ietilpst tikai 80 personas, no kurām saskaņā ar Augstskolu likuma nosacījumiem pusei (40) ir doktora grāds, tad minētajai universitātei ir mākslīgi jāpalielina akadēmiskais personāls par vismaz 60 cilvēkiem, kas radītu nepamatotus finansiālus izdevumus.

Jāmin, ka Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija minēto priekšlikumu noraidīja.

2) Attiecībā uz nosacījumu – augstskolu dibinot, jāievēro prasība, ka augstskola īstenos vismaz divas studiju programmas un to īstenošanā iesaistīsies vismaz 30 doktori (agrāko 15 doktoru vietā) – jāpiebilst, ka šis noteikums attiecas uz jaundibināmajām augstskolām. Tas pastiprinās jaundibināmo augstskolu kvalitātes prasības un sekmēs to, ka jaunās augstskolas kvalitātes ziņā neatpaliks no tām augstākās izglītības iestādēm, kas jau darbojas.

Šo priekšlikumu ir akceptējusi arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija.

3) Savukārt par to, ka universitātēs vismaz 65% (līdzšinējo 50% vietā) no akadēmiskajos amatos ievēlētajām personām ir jābūt doktora zinātniskajam grādam, gribu atzīmēt, ka minētajam priekšlikumam ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse.

Tātad, no vienas puses, tas motivēs universitātes akadēmiskajā personālā iesaistīt vairāk personu ar doktora grādu, vienlaikus tās motivējot piesaistīt akadēmiskajā darbā šo augstskolu beidzējus (doktorantus). No otras puses, augstskolas (līdz ar to arī universitātes) akadēmiskais personāls sastāv ne tikai no profesoriem, akadēmiskajiem profesoriem, vadošajiem pētniekiem un docentiem, bet arī no pētniekiem, lektoriem un asistentiem, kuriem Augstskolu un Zinātniskās darbības likums neparedz prasību pēc doktora grāda. Augstskolas (līdz ar to arī universitātes) akadēmiskie amati kopā veido karjeras kāpnes, kuru ietvaros jauns mācībspēks ar zemāku kvalifikāciju, laikam ejot, attīstās, uzkrājot pieredzi, kā arī paaugstinoties izglītības kvalitātei (iegūstot doktora grādu), kļūst par augsti kvalificētu, pieredzējušu mācībspēku. Līdz ar to akadēmiskie amati, kurus var ieņemt persona bez doktora grāda, ir nepieciešami, lai augstskolās tiktu izaudzināti jaunie mācībspēki. Ja tiek noteikta pārlieku liela akadēmiskā personāla proporcija, kuriem ir jābūt ar doktora grādu, var tikt apdraudēta jauno mācībspēku izaudzināšana.

Jāņem vērā, ka šobrīd atsevišķas universitātes neizpilda minēto kritēriju.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija šo priekšlikumu konceptuāli ir atbalstījusi, vienlaikus nosakot tam pārejas periodu – 2014. gadu.

J. Vētra. Priekšlikums nav vērtējams viennozīmīgi. Ierosinājums noteikt, ka universitātēs ir jābūt vismaz 100, bet augstskolās vismaz 30 akadēmiskos amatos ievēlētiem docētājiem ar doktora grādu, ir atbalstāms, jo tas paaugstinātu augstskolu koleģiālo pārvaldes institūciju kompetenci, kā arī radītu priekšnoteikumus institūcijas statusam adekvātas pētnieciskās darbības nodrošināšanai.

Svarīgi, ka šis indikators ir izteikts absolūtajos skaitļos un samazina manipulāciju iespējas ar procentuālajām attiecībām akadēmiskā personāla formēšanā.

Savukārt priekšlikums palielināt akadēmiskā personāla ar doktora grādu īpatsvaru universitātēs līdz 65%, bet augstskolās līdz 40% ir vērtējams tikai negatīvi. Akadēmisko personālu veido profesori, asociētie profesori, docenti, lektori, asistenti, vadošie pētnieki, pētnieki un asistenti zinātnē. Palielinot doktora grāda īpašnieku īpatsvaru, tiek deformēta akadēmiskā personāla struktūra. Tiek samazinātas iespējas augstskolām pašām veidot savu akadēmisko personālu, veidot un īstenot savu akadēmiskā personāla politiku, sākot no asistenta, akadēmiskās karjeras ietvaros secīgi atlasot spējīgākos.