I. Jauna tiesiskā regulējuma izstrādes nepieciešamība

Līdz 2011. gada 1. janvārim īpašuma labprātīga atsavināšana sabiedrības vajadzībām normatīvajos aktos nebija īpaši noregulēta un īpašumi tika atsavināti uz vienošanās starp valsti vai pašvaldību un privātpersonu pamata. Tādējādi īpašuma labprātīga atsavināšana bija atstāta vispārējā civiltiesisku darījumu regulējuma ietvaros, kas nenodrošināja labprātīga atsavināšanas procesa caurskatāmību un konsekvenci, jo katrai institūcijai bija izveidojusies sava prakse šā jautājuma risināšanā. Savukārt, ja nebija iespējams panākt vienošanos par īpašuma labprātīgu atsavināšanu, tā notika saskaņā ar 1923. gada likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”, kas 1992. gada 15. septembrī atjaunots ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu, un Augstākās padomes 1992. gada 15. septembra lēmumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām” spēkā stāšanās kārtību” (turpmāk – 1923. gada Atsavināšanas likums) paredzēto kārtību.

2005. gada 16. decembrī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2005-12-0103, kurā analizēja pastāvošo īpašuma piespiedu atsavināšanas sabiedrības vajadzībām regulējumu un iekļāva norādes par aspektiem, kas ņemami vērā, lai nodrošinātu tiesisku īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Ievērojot minētajā spriedumā izdarītos apsvērumus, analizējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas un citu valstu praksi, tika izstrādāts jauns tiesiskais regulējums, kurš regulē ne tikai īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, bet, lai nodrošinātu, ka tiek garantēts vienlīdzīgs īpašuma īpašnieka (turpmāk – īpašnieks) stāvoklis neatkarīgi no tā, vai īpašums sabiedrības vajadzībām tiek atsavināts labprātīgi vai piespiedu kārtā, – arī īpašuma labprātīgu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām.

2011. gada 1. jūlijā aprit pusgads, kopš īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām regulē jauns likums – Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likums (turpmāk – Atsavināšanas likums). 2011. gada 26. martā spēkā stājās Ministru kabineta 2011. gada 15. marta noteikumi Nr. 204 “Kārtība, kādā nosaka taisnīgu atlīdzību par sabiedrības vajadzībām atsavināmo nekustamo īpašumu” (turpmāk – Atlīdzības noteikumi).

Atsavināšanas likumā noregulēti gadījumi, kad pieļaujams atsavināt īpašumu sabiedrības vajadzībām, īpašuma daļas atsavināšanas pieļaujamības gadījumi, institūcijas tiesības atsavināšanas procesā, atsevišķi jautājumi, kas saistīti ar atlīdzības noteikšanas kārtību, un kritēriji, kas ņemami vērā, nosakot atlīdzību, īpašuma labprātīgas atsavināšanas kārtība, līguma noslēgšanas kārtība un tā saturs, īpašuma piespiedu atsavināšanas kārtība, atlīdzības izmaksāšanas kārtība, gadījumi, kad institūcijai ir pienākums nodrošināt īpašnieku ar līdzvērtīgu dzīvojamo telpu, īpašuma atbrīvošanas kārtība, īpašuma tiesību iegūšanas kārtība.