Viduslaiku Eiropā savukārt amatnieku zināšanas un tehnoloģijas uzlūkoja kā kolektīvo jeb ģildes kapitālu.³ Amatnieku ģildes centās aizsargāt pārstāvētā amata noslēpumus. Reizēm amatnieki, kas ieradās no citas pilsētas, centās piekukuļot vietējos amatniekus, lai iegūtu to noslēpumus vai lai pārvilinātu amatniekus pie sevis. Tā, piemēram, Florences amatnieki esot pārvilinājuši vairākus Sjennas amatniekus. Sjenna savukārt noteikusi, ka amatnieki, kas izpaudīs noslēpumus vai tiks pārvilināti, tiks sodīti ar publiskiem pletnes sitieniem, sarkanas kauna zīmes iededzināšanu uz sejas un naudas sodu. Boloņa paredzēja šādiem amatniekiem nāvessodu.⁴ Savukārt 13. gadsimta beigās Venēcijā par amata noslēpumu izvešanu ārpus pilsētas robežām stikla ražotāju ģilde varēja sodīt amatniekus ar izslēgšanu no ģildes⁵ vai pat ar nāvessodu.⁶ Ģildes kontrolēja tirgu, liedzot ģildei nepiederošajiem pieeju zināšanām. Zināšanas ģimenē tika nodotas no paaudzes paaudzē. Karaļi un bīskapi, kam bija nepieciešamas jaunas tehnoloģijas militārajiem mērķiem un baznīcu celtniecībai, ģildes atalgoja ar turpmākiem līgumdarbiem un amatu piešķīrumiem, izgudrojumi tika glabāti kā noslēpums. Viduslaiku institūcijas bija veidotas tā, ka aizsargāja slepenību, kas kavēja tehnisko inovāciju.⁷

Ģildēm tika piešķirtas privilēģijas ekskluzīvi darboties kādā tirdzniecības vai amatniecības nozarē. Tomēr šīs privilēģijas tika pamatotas ar labāku kontroli, nevis atalgojumu vai kompensāciju,⁸ tāpēc pēc mērķa tās nelīdzinājās intelektuālā īpašuma tiesībām, lai gan tām bija līdzīgs efekts – ekskluzivitāte tirgū. Valsts bija ieinteresēta jauno tehnoloģiju ieviešanā, kamēr ģildes parasti tam pretojās. Bieži privilēģija tika piešķirta, panākot kompromisu starp valsti un ģildēm. Venēcijā, kur ģilžu ietekme vājinājās agrāk, šādi kompromisu piemēri sastopami mazāk, nekā, piemēram, Francijā.⁹ Sargājot ģilžu komercnoslēpumus un amata jomas, veidojās pamats patenttiesību attīstībai. Lai gan viduslaikos rūpnieciskajai ražošanai daudzās piešķirtās privilēģijas ne vienmēr bija saistītas ar jauniem izgudrojumiem, pilsētu izaugsme, amatniecības un tirdzniecības attīstība un amatnieku un tirgotāju ģilžu darbība bija priekšnoteikums, lai attīstītos šādas jaunievedumu jeb izgudrojumu aizsardzības tiesības.¹⁰ Salīdzinot patenttiesības ar viduslaiku institūcijām, iespējams saskatīt gan līdzīgas, gan atšķirīgas pazīmes. Patenttiesības sekmē konkurenci tirgū, turpretim ģildes centās konkurenci pēc iespējas ierobežot. Tomēr patenttiesības ir izgudrotājam piešķirtas izņēmuma tiesības, kā arī ir noteikta veida privilēģija, kas līdzinās viduslaikos zināmajām privilēģijām.¹¹ 15.–16. gadsimtā izsniegtajām privilēģijām piemita gan patenttiesībām raksturīgās iezīmes (tās piešķīra izņēmuma tiesības), gan arī ģildes privilēģijām raksturīgās iezīmes (tās piešķīra licenci darboties noteiktajā jomā).¹²