21. Jūnijs 2011 /NR. 25/26 (672/673)
Domu mantojums
Patenttiesību mērķi vēsturiskā perspektīvā
Mg.iur.
Reinis Markvarts
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants 

Rakstā aplūkota patenttiesību vēsturiskā attīstība kopš patenttiesību pirmsākumiem līdz pat 19. gadsimta beigām, akcentējot argumentāciju, ar kādu dažādos laikos tika pamatota izgudrojumu tiesiskās aizsardzības nepieciešamība. Patenttiesību attīstības aizsākumu bieži saista ar 1474. gadu, kad Venēcijas republikā tika pieņemts Venēcijas statūts par rūpnieciskiem izgudrojumiem. Tomēr epizodiski patentaizsardzībai līdzīgi tiesību institūti sastopami vēl senāk. Otrā un trešā gadsimta mijā dzīvojošais grieķu rētors un gramatiķis Naukratas Atēnajs (θήναιος Nαυκράτιος) min ēdiena pagatavošanas sacīkstes, kas notikušas Senās Grieķijas pilsētā Sibarā 5. gadsimtā pirms Kristus un bijušas plaši izslavētas. Veiksmīgākais pavārs, kurš izgudrojis jaunu ēdiena recepti, ieguva ekskluzīvas tiesības šā ēdiena pagatavošanai uz vienu gadu.1 Tomēr klasiskā laikmeta pasaules izpratne kopumā nebija labvēlīga izgudrojumu aizsardzības tiesību izveidei. Pēc grieķu priekšstatiem, ko lielā mērā pārņēma arī Romā, jaunās zināšanas nāk no dieviem (Hēsiods) vai ir vienīgi jau kopš dzimšanas pastāvošu zināšanu atminēšanās (Platons).2

Viduslaiku Eiropā savukārt amatnieku zināšanas un tehnoloģijas uzlūkoja kā kolektīvo jeb ģildes kapitālu.3 Amatnieku ģildes centās aizsargāt pārstāvētā amata noslēpumus. Reizēm amatnieki, kas ieradās no citas pilsētas, centās piekukuļot vietējos amatniekus, lai iegūtu to noslēpumus vai lai pārvilinātu amatniekus pie sevis. Tā, piemēram, Florences amatnieki esot pārvilinājuši vairākus Sjennas amatniekus. Sjenna savukārt noteikusi, ka amatnieki, kas izpaudīs noslēpumus vai tiks pārvilināti, tiks sodīti ar publiskiem pletnes sitieniem, sarkanas kauna zīmes iededzināšanu uz sejas un naudas sodu. Boloņa paredzēja šādiem amatniekiem nāvessodu.4 Savukārt 13. gadsimta beigās Venēcijā par amata noslēpumu izvešanu ārpus pilsētas robežām stikla ražotāju ģilde varēja sodīt amatniekus ar izslēgšanu no ģildes5 vai pat ar nāvessodu.6 Ģildes kontrolēja tirgu, liedzot ģildei nepiederošajiem pieeju zināšanām. Zināšanas ģimenē tika nodotas no paaudzes paaudzē. Karaļi un bīskapi, kam bija nepieciešamas jaunas tehnoloģijas militārajiem mērķiem un baznīcu celtniecībai, ģildes atalgoja ar turpmākiem līgumdarbiem un amatu piešķīrumiem, izgudrojumi tika glabāti kā noslēpums. Viduslaiku institūcijas bija veidotas tā, ka aizsargāja slepenību, kas kavēja tehnisko inovāciju.7

Ģildēm tika piešķirtas privilēģijas ekskluzīvi darboties kādā tirdzniecības vai amatniecības nozarē. Tomēr šīs privilēģijas tika pamatotas ar labāku kontroli, nevis atalgojumu vai kompensāciju,8 tāpēc pēc mērķa tās nelīdzinājās intelektuālā īpašuma tiesībām, lai gan tām bija līdzīgs efekts – ekskluzivitāte tirgū. Valsts bija ieinteresēta jauno tehnoloģiju ieviešanā, kamēr ģildes parasti tam pretojās. Bieži privilēģija tika piešķirta, panākot kompromisu starp valsti un ģildēm. Venēcijā, kur ģilžu ietekme vājinājās agrāk, šādi kompromisu piemēri sastopami mazāk, nekā, piemēram, Francijā.9 Sargājot ģilžu komercnoslēpumus un amata jomas, veidojās pamats patenttiesību attīstībai. Lai gan viduslaikos rūpnieciskajai ražošanai daudzās piešķirtās privilēģijas ne vienmēr bija saistītas ar jauniem izgudrojumiem, pilsētu izaugsme, amatniecības un tirdzniecības attīstība un amatnieku un tirgotāju ģilžu darbība bija priekšnoteikums, lai attīstītos šādas jaunievedumu jeb izgudrojumu aizsardzības tiesības.10 Salīdzinot patenttiesības ar viduslaiku institūcijām, iespējams saskatīt gan līdzīgas, gan atšķirīgas pazīmes. Patenttiesības sekmē konkurenci tirgū, turpretim ģildes centās konkurenci pēc iespējas ierobežot. Tomēr patenttiesības ir izgudrotājam piešķirtas izņēmuma tiesības, kā arī ir noteikta veida privilēģija, kas līdzinās viduslaikos zināmajām privilēģijām.11 15.–16. gadsimtā izsniegtajām privilēģijām piemita gan patenttiesībām raksturīgās iezīmes (tās piešķīra izņēmuma tiesības), gan arī ģildes privilēģijām raksturīgās iezīmes (tās piešķīra licenci darboties noteiktajā jomā).12

Izgudrotājs pēc būtības nerada, bet vienīgi izgudro vai atrod kaut ko, kas jau ir pastāvējis, lai gan pasaulei nav bijis zināms tieši tajā pašā veidā, gluži kā cilvēki veic atklājumus ģeogrāfijā vai astronomijā.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties