Rakstā aplūkota patenttiesību vēsturiskā attīstība kopš patenttiesību pirmsākumiem līdz pat 19. gadsimta beigām, akcentējot argumentāciju, ar kādu dažādos laikos tika pamatota izgudrojumu tiesiskās aizsardzības nepieciešamība. Patenttiesību attīstības aizsākumu bieži saista ar 1474. gadu, kad Venēcijas republikā tika pieņemts Venēcijas statūts par rūpnieciskiem izgudrojumiem. Tomēr epizodiski patentaizsardzībai līdzīgi tiesību institūti sastopami vēl senāk. Otrā un trešā gadsimta mijā dzīvojošais grieķu rētors un gramatiķis Naukratas Atēnajs (θήναιος Nαυκράτιος) min ēdiena pagatavošanas sacīkstes, kas notikušas Senās Grieķijas pilsētā Sibarā 5. gadsimtā pirms Kristus un bijušas plaši izslavētas. Veiksmīgākais pavārs, kurš izgudrojis jaunu ēdiena recepti, ieguva ekskluzīvas tiesības šā ēdiena pagatavošanai uz vienu gadu.¹ Tomēr klasiskā laikmeta pasaules izpratne kopumā nebija labvēlīga izgudrojumu aizsardzības tiesību izveidei. Pēc grieķu priekšstatiem, ko lielā mērā pārņēma arī Romā, jaunās zināšanas nāk no dieviem (Hēsiods) vai ir vienīgi jau kopš dzimšanas pastāvošu zināšanu atminēšanās (Platons).²