Tā kā šis raksts nav kriminālromāns, jau iepriekš varu atklāt, ka lielākajā daļā ES valstu advokāti ir vienīgās personas, kam ir tiesības sniegt juridisko palīdzību tiesā, bet juristiem bez advokāta kvalifikācijas šādu tiesību nav. Tas nozīmē, ka Latvija pret juridiskās palīdzības sniedzējiem izturas liberālāk, nekā tas notiek ES dalībvalstīs, kur advokāta profesija tiek vairāk aizsargāta valsts līmenī.

[2] Lai gan ES dalībvalstis ir vienādojušas savus tiesību aktus vairākās jomās, tomēr advokatūras organizācija katrā valstī joprojām ir atšķirīga. Tas nozīmē, ka ikviena no 27 ES dalībvalstīm var pēc saviem ieskatiem veidot advokatūru, izvirzīt prasības pretendentiem, kas vēlas kļūt par advokātiem, noteikt advokātu kvalifikācijas un tālākizglītības pārbaudes kārtību, kā arī lemt par citiem jautājumiem. Tieši tāpēc vēl šodien starp ES dalībvalstu advokatūrām pastāv tik daudz atšķirību.

[3] Tālākajā raksta daļā par katru ES dalībvalsti² (alfabētiskā secībā) tiks atzīmētas interesantās, savdabīgās, novatoriskās un no Latvijas atšķirīgās lietas, kas attiecas uz advokatūru. Nodaļā netiks raksturota konkrētās valsts advokatūra kopumā – tas uzzināms attiecīgajos likumos. Tā vietā tiks uzsvērtas tikai īpašās atšķirības un norādītas dažādas idejas. Šīs nodaļas tapšanā izmantoti attiecīgo valstu tiesību akti, kā arī atsevišķos gadījumos attiecīgās valsts dažādu institūciju atbildes uz raksta autores uzdotajiem jautājumiem par advokatūras darbību. Autorei rakstveida atbildes par situāciju advokatūras nozarē sniedza šādu valstu advokāti un arī advokātu asociācijas: Anglija, Beļģija, Dānija, Igaunija, Lietuva, Luksemburga, Norvēģija, Polija, Portugāle, Skotija, Spānija, Ungārija, Zviedrija.

[4] Advokātu un iedzīvotāju skaits Eiropas valstīs:³