I. Ievads

1. Senāta spriedums. Nesen Augstākās tiesas Senāts paplašinātā sastāvā sagatavoja nozīmīgu spriedumu, kurā sniegts likuma iztulkojums atsevišķos galvojuma institūta problēmjautājumos, – 2011. gada 27. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-86/2011 (civillietā Nr. C05061306). Šis spriedums jau ir publicēts Augstākās tiesas mājaslapā¹ un tiek publicēts arī šajā “Jurista Vārda” numurā (sk. 26.–30. lpp.).

Minētajam Senāta spriedumam nenoliedzami būs liela nozīme vienotas tiesu prakses tālākā attīstībā, jo tajā ir sniegts likuma iztulkojums tādos galvojuma institūta problēmjautājumos, kas pēdējā laikā ir kļuvuši īpaši aktuāli zemāku instanču tiesu praksē un kas ne vienmēr tiek risināti vienveidīgi. Šī nelielā raksta uzdevums ir akcentēt galvenos Senāta secinājumus un sniegt papildu komentārus šiem secinājumiem.

2. Lietas apstākļu izklāsts. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011. gada 27. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-86/2011 (turpmāk – Senāta spriedums) ir taisīts, pārbaudot materiālo tiesību normu piemērošanas pareizību apelācijas instances tiesas spriedumā, ar ko no ekspromisoriskā galvinieka par labu sākotnējā kreditora cesionāram piedzīts galvojuma parāds. Lietas apstākļi īsumā ir šādi.

2002. gada 24. janvārī starp divām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību tika noslēgts pirkuma līgums. Līgumā ietverts noteikums, ka gadījumā, ja pircējs noteiktajā termiņā nesamaksā par saņemto preci, šī līguma parakstītājs kā fiziska persona uzņemas saistības kā pats parādnieks atbildēt pārdevējam ar visu savu mantu, lai segtu pirkuma maksas pamatparādu un līgumsodu. Līgumu pircēja – sabiedrības ar ierobežotu atbildību – vārdā parakstīja tās direktors (kurš vienlaikus bija šīs sabiedrības dalībnieks).

Tā kā pircējs noteiktajā termiņā (t. i., līdz 2002. gada 1. jūnijam) nesamaksāja nolīgto pirkuma maksu par piegādāto preci, pārdevējs iesniedza tiesai pieteikumu par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas (par pirkuma maksas parāda piedziņu no pircēja). Ar 2002. gada 23. augusta tiesas lēmumu minētais pieteikums tika apmierināts, taču šajā lēmumā noteiktajā termiņā pārdevējs tā arī necēla prasību tiesā pret pircēju, kā rezultātā piemērotais prasības nodrošinājums tika atcelts.

Ar 2004. gada 13. janvāra tiesas spriedumu pircējs tika atzīts par maksātnespējīgu. Maksātnespējas procesa ietvaros pārdevējs nepieteica administratoram savu kreditora prasījumu pret maksātnespējīgo pircēju, kas izriet no 2002. gada 24. janvāra pirkuma līguma. Ar 2006. gada 20. februāra tiesas lēmumu tika pabeigta maksātnespējīgā pircēja bankrota procedūra un izbeigts tā maksātnespējas process, savukārt 2006.