Ēnu ekonomikas apkarošana ir viena no mūsu valsts lielākajām problēmām, tādēļ arī valdība šī jautājuma risināšanu ir noteikusi par vienu no savām prioritātēm. Ēnu ekonomikas apjoma aprēķināšana ir sarežģīta, taču pētījumi liecina, ka šobrīd Latvijā tā svārstās no 35 līdz 40%, kas ir milzīgs apjoms un zaudējums valsts budžetam un valstij neļauj attīstīt virkni ekonomikas attīstības projektu. Slēpšanās aiz ofšoriem ir viens no veidiem, kā izvairīties no nodokļu maksāšanas.

Tāpat grozījumi bija nepieciešami, lai celtu starptautisko novērtējumu Latvijas biznesa videi un izpildītu starptautiskās saistības. Solījums pilnveidot normatīvos aktus dots arī starptautiskajai organizācijai MONEYVAL, kas ik pa četriem gadiem apkopo informāciju, kā valstis apkaro noziedzīgi iegūtās naudas legalizēšanu. Jāatzīst, ka arī līdz šim pastāvošais Latvijas komerctiesību regulējums neatpalika no daudzu citu valstu regulējumiem. Atsevišķi mehānismi šajā jomā darbojas jau kopš 1991. gada, un dažos jautājumos Latvijas komerctiesību regulējums ir soli priekšā vairāku citu valstu regulējumam, kuras ir ieguvušas augstāku MONEYVAL vērtējumu nekā Latvija. Diemžēl ir arī pierādījies, ka ar līdz šim pastāvošajiem mehānismiem bija par maz, lai novērstu problēmas, ar kurām cīnās MONEYVAL, līdz ar to bija jāmeklē jauni, efektīvāki mehānismi. Zināmā mērā var teikt, ka esam celmlauža lomā un ejam citām valstīm pa priekšu, taču sagaidāms, ka līdzīgas prasības jau tuvākajos gados tiks ieviestas arī citās valstīs, tādējādi padarot cīņu ar nelikumīgu līdzekļu slēpšanu un nelikumīgu naudas apriti efektīvāku.

Kādi pienākumi sabiedrībām līdz ar šo grozījumu spēkā stāšanos ir uzlikti?

Sākot ar šā gada 13. jūliju, uzņēmumiem ir noteikts par pienākumu Uzņēmumu reģistrā norādīt informāciju par patiesajiem labuma guvējiem. Vēlos uzsvērt, ka sabiedrībai ar likumu nav uzlikts pienākums pašai vākt ziņas par savu dalībnieku dalībniekiem vai patiesajiem labuma guvējiem, bet gan tikai pārsūtīt Uzņēmumu reģistram tās ziņas, kuras pats dalībnieks ir iesniedzis sabiedrībai. Savukārt dalībniekiem tiek noteikts pienākums iesniegt tās ziņas, kas jau ir viņu rīcībā.

Pirmkārt, jāiesniedz ziņas par dalībniekiem, dibinātājiem vai tiem pielīdzināmām personām, kas gūst labumu no sabiedrības. Šīs ziņas dalībniekam ir pieejamas, jo tās ir nepieciešamas dalībnieka darbībai, piemēram, lai sasauktu dalībnieku sapulci vai izmaksātu dividendes, un ir jāzina persona, kurai ir attiecīgas tiesības vai nu piedalīties dalībnieku sapulcē, vai saņemt dividendi.

Otrkārt, ziņas par personu, kuras labā dalībnieks tur daļas. Šīs ziņas dalībniekam ir pieejamas, jo dalībnieks rīkojas citas personas labā, pamatojoties uz vienošanos ar šo personu.

Treškārt, ziņas par patiesajiem labuma guvējiem, ja dalībniekam ir dokumentāri pierādījumi, kas apliecina, ka šī persona gūst labumu no sabiedrības. Šīs ziņas dalībniekam ir pieejamas, ja tā rīcībā ir dokumenti, no kuriem iespējams secināt, ka kāda persona gūst labumu no sabiedrības. Līdz ar to likums neuzliek papildu slogu ne pašai sabiedrībai, ne tās dalībniekiem.

Demokrātiskā un tiesiskā valstī ir jāpaļaujas visupirms uz cilvēku godaprātu un tikai pēc tam jāķeras pie represīvām metodēm. Jāsoda ir tie, kas apzināti snieguši nepatiesas ziņas, nevis jāapgrūtina dzīve godprātīgajiem uzņēmējiem. Šobrīd par nepatiesu ziņu sniegšanu vai ziņu nesniegšanu ir paredzēta administratīva atbildība, kuru plānots aizstāt ar kriminālatbildību.

Saskaņā ar Krimināllikuma 6. panta pirmo daļu par noziedzīgu nodarījumu atzīstams ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš paredzēts šajā likumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods. Līdz ar to, lai personai piemērotu kriminālatbildību, viens no nosacījumiem, kas ir jākonstatē, ir tā sauktā subjektīvā puse, t. i., personas vaina. Tā var izpausties kā nodoms veikt konkrēto krimināli sodāmo darbību, piemēram, sabiedrība apzināti nav iesniegusi ziņas Uzņēmumu reģistram, lai gan dalībnieks sabiedrībai ziņas ir sniedzis. Šādā gadījumā sabiedrības vaina varētu tikt konstatēta un sabiedrību varētu saukt pie kriminālatbildības par nepatiesu ziņu sniegšanu Uzņēmumu reģistram. Taču šiem vajadzētu būt izņēmuma gadījumiem. Sabiedrības vaina nevar tikt konstatēta gadījumā, ja dalībnieks nesniedz sabiedrībai ziņas, jo sabiedrībai ar likumu nav uzlikts pienākums pašai vākt ziņas par savu dalībnieku dalībniekiem vai patiesajiem labuma guvējiem, bet gan tikai pārsūtīt Uzņēmumu reģistram tās ziņas, kuras pats dalībnieks ir iesniedzis sabiedrībai. Šādā gadījumā pie atbildības saucams dalībnieks, kurš nav iesniedzis ziņas sabiedrībai.

Neuzskatu, ka likums sarežģīs dzīvi uzņēmumiem, jo ziņu sniegšanas procedūra nav ne sarežģīta, ne laikietilpīga. Tāpat nevaru piekrist, ka pienākums atklāt patiesos labuma guvējus diskriminēs biznesmeņus un atbaidīs investorus. Drīzāk šādu grozījumu veikšana ir būtisks priekšnoteikums pozitīvām izmaiņām starptautiskajā novērtējumā par Latvijas tiesību sistēmas efektivitāti attiecībā uz cīņu ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Godīgam investoram nav ko slēpt, turklāt sniegtās ziņas nav paredzēts publiskot, bet tās būs pieejamas tikai tiesībsargājošajām iestādēm izmeklēšanā.

Noslēgumā vēlos norādīt, ka veiktie grozījumi ir vērsti uz nacionālajām darbībām cīņā ar naudas atmazgāšanu. Jaunais mehānisms atvieglos tiesībaizsardzības un kontroles iestāžu darbu, iegūstot papildu informāciju par sabiedrību patiesajiem īpašniekiem, taču tā efektivitāte un lietderība būs tieši atkarīga no minēto iestāžu darbības efektivitātes un spējas "pieķert" vainīgās personas un tās sodīt. Veiktie grozījumi uzreiz būtiski neuzlabos situāciju, tomēr tas ir viens solis tuvāk uzņēmējdarbības vides uzlabošanai.