I. Ievads

Laikā, kad liela daļa Latvijas sabiedrības izjūt 2008. gada finanšu krīzes radītās sekas², ir aktualizējies jautājums par patērētāju ekonomiskajām iespējām izpildīt vai pienācīgi izpildīt ar patērētāju līgumiem (piemēram, patērētāju kreditēšanas līgumiem, elektronisko sakaru pakalpojumu līgumiem u. c.) uzņemtās saistības pret kreditoru, tas ir, ražotāju, pakalpojuma sniedzēju vai pārdevēju.³ Līgumsodu plaši izmanto Latvijas līgumu praksē⁴, un tas ir populārs saistību izpildes nodrošinājums arī patērētāju līgumos.

Iepazīstoties ar Latvijas normatīvo aktu regulējumu, secināms, ka tajā nav atspoguļoti konkrēti un skaidri kritēriji, kurus pakalpojuma sniedzēji un patērētāji varētu izmantot par pamatu līgumsoda apmēra noteikšanai. Līdz ar to var veidoties situācijas, kad, piemēram, labticīgs pakalpojuma sniedzējs līgumā ir paredzējis noteikta apmēra līgumsodu par patērētāja līgumsaistību neizpildi, bet tiesas vai Patērētāju tiesību aizsardzības centra (turpmāk – PTAC) ieskatā tas var tikt atzīts par neproporcionālu un nesamērīgi lielu.

Šī tiesiskā noregulējuma neesamība neveicina stabilitāti patērētāju tiesisko interešu aizsardzībā, jo patērētājiem bez juridiskās palīdzības puses nav iespējams pirmšķietami izvērtēt viņiem piemērotā līgumsoda apmēra samērīgumu. Tādējādi, ņemot vērā minētās problēmas aktualitāti, šī darba mērķis ir noformulēt un piedāvāt pakalpojuma sniedzējiem un patērētājiem, kā arī citiem tiesību subjektiem, kuriem tas ir aktuāli, iespējamos līgumsoda apmēra noteikšanas (vērtēšanas) kritērijus. Līdz ar to rakstā tiks analizēta līgumslēdzējpušu savstarpēji neapspriestas⁵ līgumsoda klauzulas, kas pašlaik Latvijā ir viens no aktuālākajiem saistību pastiprinājumiem pakalpojumu sniedzēju un patērētāju tiesiskajos darījumos, atbilstība samērīguma un proporcionalitātes principiem.

II. Līgumsoda tiesiskā daba patērētāju tiesībās

Saskaņā ar Civillikuma (CL) 1717. pantu "līgumsodu var pievienot katram līgumam, un to var noteikt ne vien naudā, bet arī citās vērtībās. Līgumsoda apmēru noteic līdzēji, un tas nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas".⁶ Līdz ar to secināms, ka līgumsoda apmēru nosaka, līgumslēdzējpusēm savstarpēji vienojoties, un tā apmērs nav atkarīgs no nodarītajiem zaudējumiem. Minētais izriet arī no līguma brīvības principa, kas ir privātautonomijas nozīmīgākā izpausme.⁷ Tādējādi profesors Kalvis Torgāns norāda, ka teorētiski par pārkāpumu, kas vispār nerada zaudējumus vai rada nelielus zaudējumus, var būt noteikts bargs līgumsods.⁸

Pēdējo gadu laikā Latvijas tiesu praksē palēnām nostiprinās viedoklis par piemērotā līgumsoda apmēra ierobežošanu, ņemot vērā samērīguma un proporcionalitātes principus. Tomēr joprojām ir jāsaskaras ar tiesas nolēmumiem, kur bez apdomāšanas un iedziļināšanās lietas būtībā tiesnesis ir pieņēmis lēmumu apmierināt kreditora prasību, piedzenot no parādnieka (patērētāja) nesamērīgi lielu līgumsoda summu. Piemēram, īpaši aktuāls un plašu popularitāti presē bija ieguvis kāds 2008.