Plašsaziņas līdzekļos par to gan vēstīja, tomēr, lūdzu, atgādiniet, kas tieši notika 23. augusta naktī Jelgavā, Dobeles ielā 62?

Tātad tonakt Zemgales tiesas apgabala prokuratūras ēkā Jelgavā nostrādāja signalizācija, tādēļ ieradās apsardzes uzņēmuma pārstāvji un veica ēkas fasādes vizuālo apsekošanu. Nekonstatējot ārējas vizuālas iekļūšanas pazīmes, viņi secināja, ka iekļūšana nav notikusi, bet bijusi nesankcionēta signalizācijas ieslēgšanās. Attiecīgi apsardzes vadības centram tika ziņots, ka viss ir kārtībā, un apsardze devās prom.

Ar šādu savu rīcību apsardzes darbinieki rupji pārkāpa apsardzes pakalpojumu sniegšanas līguma noteikumus, kas paredz, ka, nostrādājot signalizācijai, apsargiem bija jāveic ēkas apsardze līdz brīdim, kad ar apsardzes uzņēmuma transportu turp tiek nogādāta atbildīgā prokuratūras persona, kura attiecīgi atver telpas un veic to apsekošanu. Līdz ar to, ja šis līguma punkts tiktu ievērots, arī zādzība nenotiktu.

Kā jau teicu, apsargi nerīkojās atbilstoši ar prokuratūru noslēgtajam līgumam, un tā rezultātā kopumā tika nozagti piecu kriminālprocesu materiāli. Ja runājam precīzi, tie atradās metāla kastē, nevis seifā, kā plašāk izskanējis, bet tas neizšķīra lietas būtību, jo šī glabātuve tika atslēgta ar atslēgu, kas atradās turpat, prokurora kabinetā, darba galda atvilktnē.

Šī rīcība – ka attiecīgais prokurors nebija nodrošinājis pienācīgu atslēgas glabāšanu – ir izskatīta, un par šo pārkāpumu viņam piemērota morālas dabas sankcija. Šai sakarā jāpiebilst, ka nav nekādu normatīvo aktu, kuri reglamentē šādu materiālu un arī atslēgu glabāšanas kārtību, tomēr tā ir vispārpieņemta atziņa un prakse, ka lietas materiāli glabājas slēdzamā metāla kastē vai seifā, un atslēgu nav vēlams turēt turpat pa rokai. Teorētiski tai vajadzētu atrasties pie darbinieka.

Protams, nevar sacīt, ka zādzība vispār bija iespējama tikai šī iemesla – atrastās atslēgas dēļ, jo, visticamāk, viena vai vairākas personas, kuras tur iekļuva, jau bija sagatavojušās arī glabātuves atvēršanai, nodrošinoties ar šim nolūkam nepieciešamo aprīkojumu. Tādēļ faktiski atslēgas atrašana tikai ietaupīja zādzībai nepieciešamo laiku, bet konkrētajā gadījumā izšķirošais bija cilvēka faktors – apsardzes pieļautās kļūdas.

Pēc notikušā sabiedrībā izskanēja dažādas spekulācijas, tostarp, ka zādzība saistīta ar vēlmi izbeigt kādu konkrētu krimināllietu – pierādījumu trūkuma vai nozieguma noilguma dēļ. Prokuratūra solīja, ka tas nenotiks, un atbilstoši Kriminālprocesa likuma 383. pantam visās piecās lietās pieņēma lēmumu par zudušo krimināllietu atjaunošanu. Kā ar to veicas?

Šobrīd var sacīt, ka divi no atjaunotajiem kriminālprocesiem jau ir nodoti tiesai, trešais tam tiek gatavots, ceturtais process, kas bija apturēts, ir atjaunošanas stadijā, un arī šeit būtiskām problēmām nevajadzētu būt. Arī ar piekto procesu vēl strādājam.

Jā, protams, pastāv zināmas problēmas ar to, ka visus materiālus tieši tādā – oriģinālā – formā un saturā nav iespējams atjaunot. Tas pamatā attiecas uz apskates protokolu, bet ir atsevišķi izņēmumi. Nerunājot par konkrētu lietu, bet vispārināti, piemēram, ir kriminālprocess, kurā tiek veikta līķa tiesu medicīniskā izpēte. Nosūtot ekspertiem lēmumu par ekspertīzes veikšanu, parasti kopā ar to tiek nosūtīts arī apskates protokols vai izvilkums no tā. Tāpat notiek arī daudzos citos gadījumos. Tā kā atpakaļ saņemam tikai ekspertīzes atzinumu, tad nosūtītais lēmums ar tam pievienotajiem dokumentiem glabājas ekspertīžu iestādēs, un tos ir iespējams atjaunot. Jā, ir situācijas, kad šādu iespēju nav, bet tad pastāv citi varianti. Piemēram, iespēja nopratināt apskates veicējus.

Tādēļ rezumējot var sacīt: nav tā, ka ar lietas iznīcināšanu vai nozagšanu būtu zudusi iespēja saukt pie kriminālatbildības vainīgās personas, par kurām bija šie procesi. Te gan varētu rasties jautājums: kāda gan jēga kaut ko zagt, ja materiālus var atjaunot un no soda tāpat neizbēgt? Acīmredzot cilvēkiem ir tāds priekšstats – nav lietas, nav problēmas! Savukārt to, ka šo procesu var atjaunot diezgan tuvu sākotnējam stāvoklim, viņi neapzinās vai nepieļauj. Jā, tā ir papildu slodze, papildu darbs, bet tas ir izdarāms.

Speciāla regulējuma materiālu glabāšanai nav

Jau minējāt pats un arī mūsu autore Ilze Gredzena, kura šajā JV numurā notikušās zādzības kontekstā dalās savās pārdomās par valsts atbildību, secinājusi: izanalizējot tiesību normas, kas regulē prokuratūras darbību, atklājas, ka neviena no tām nesatur tiešas norādes, kritērijus, nosacījumus vai prasības attiecībā uz procesuālo dokumentu glabāšanu. Kā jūs, prokuratūrā, praktiski organizējat šo jautājumu?

Jā, patiesi, šādu normatīvu nav. Taču, saprotams, tas nenozīmē, ka nav arī nekādas kārtības un ka katrs prokurors rīkojas, kā pats vēlas.

Tātad krimināllietas materiāli glabājas vienkopus, ja vien kāda daļa nav nodota izpētei ekspertiem. Piemēram, ja nozīmēta ambulatorā vai stacionārā tiesu psihiatriskā ekspertīze un ekspertam ir nepieciešama daļa materiālu šai izpētei. Taču vispār lietas materiāli glabājas vienkopus pie procesa virzītāja – atkarībā no konkrētajiem apstākļiem un iespējām, loģikas un veselā saprāta. Vislabākais variants, ja tas būtu ugunsdrošs seifs, kas ļauj saglabāt materiālus dažādās kritiskās situācijās, bet ar tādiem neesam aplaimoti.

Vai ikdienā jūtat nepieciešamību pēc šāda speciāla regulējuma, kas noteiktu, kur, ko un kā glabāt?

Protams, formāli jau tie var būt kā iestādes vadītāja izdoti iekšējās kārtības noteikumi vai Ministru kabineta noteikumi, taču, manuprāt, katra iestāde labi apzinās, ar kādiem dokumentiem tā strādā un kādi vislielākie riski to sakarā pastāv. Protams, attiecībā uz dokumentiem, kuriem ir slepenības statuss un kuru glabāšanas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi, visas prasības arī tiek nodrošinātas. Savukārt kriminālprocesa materiāliem šāds glabāšanas režīms nav paredzēts, ja vien tie nesatur valsts noslēpumu vai tam pielīdzinātas ziņas.

Uz mūsdienīgiem risinājumiem vēl jāpagaida

Zādzības kontekstā plašāk ir izskanējis, ka notikušais norāda uz nepieciešamību uzlabot tiesu iestāžu, tajā skaitā prokuratūras materiāltehnisko nodrošinājumu, lai šādi noziegumi nemaz nebūtu iespējami.

Materiāltehnisko nodrošinājumu vienmēr var vēlēties labāku, taču šīm vēlmēm ir jābūt sasaistē ar reālajām finansiālajām iespējām. Piemēram, ja materiālu glabāšanai būtu seifi, tad, protams, kā jau minēju, drošības nolūkam tas būtu vislabākais risinājums. Taču kārtīgs seifs, kaut tikai vidējās klases, nemaksā lētāk par diviem trim tūkstošiem latu, nemaz nerunājot par augstākas drošības pakāpi. Tādēļ ar pašreizējo finansējumu ir nereāli ar tādiem aprīkot prokuratūru.

Mums ir telpas, kuras pašas par sevi atrodas kritiskā stāvoklī, un vēl aktuālāk būtu prokuratūru nodrošināt ar darbam piemērotiem apstākļiem, ne tikai ar seifiem, jo ne jau ar tiem vien prokurors strādā. Visupirms vajadzētu cilvēcīgus apstākļus ar normāliem galdiem un krēsliem, ko nemaz nevaram atļauties, nerunājot par drošiem seifiem. Turklāt no 2012. gada 1. janvāra Valsts policija pārtrauc Ģenerālprokuratūras apsardzi, un tā jau kļūs par mūsu pašu problēmu. Tikai, par nožēlu, šobrīd vēl nav nekādas informācijas, vai šim nolūkam tiks piešķirts papildu finansējums, vai arī tas būs jāmeklē esošā ietvaros. Tādēļ par kādiem gan seifiem šeit varam runāt..

Šo faktu kontekstā, šķiet, būtu pat nevietā jautāt par tādu publiski izskanējušu ierosinājumu kā prokuratūras rīcībā esošo materiālu kopijām – papīra vai skenētām, glabājot datus arī elektroniski.

Ideja pati par sevi ir laba. Taču tā atkal atduras pret kārtējo "bet". Proti, tam nepieciešama attiecīga kvalitatīva tehnika, apmācīts personāls un citi resursi. Tādēļ bez naudas neko no tā visa īstenot nevar. Turklāt būtu jāsakārto arī normatīvā bāze, noteicot šo kopiju statusu un juridisko spēku, jo pašlaik elektroniski ieskenēts dokuments nav dokuments ar juridisku spēku. Tam ir vienīgi vizuāla nozīme, informatīvs raksturs.

Viela pārdomām

Vai šī zādzība jums pašiem savā vidē bija kas ārkārtējs un vai no tās izdarījāt kādus tālejošus secinājumus?

Protams, ka tas ir ārkārtējs gadījums! Līdzīgu atceramies tikai vienu senu notikumu. Proti, 1986. gadā Limbažos tika uzlauztas prokuratūras ēkas durvis un iekļūts kabinetā, kur tika nozagti kriminālprocesa materiāli. Tā bija ļoti apjomīga lieta par daudzām zādzībām, tomēr daļu no materiāliem pat izdevās atgūt, jo tie nebija pilnībā iznīcināti. Toreiz gan visus tāpat notiesāja. Un domāju, ka arī šoreiz izdosies lietas novest līdz galam.

Tomēr, nenoliedzami, šis fakts mūs pamudināja uz pārdomām, un no tā izriet dažādi pārdomu vērti secinājumi. Piemēram, kā jau minēju, šeit spilgti atspoguļojās cilvēciskā faktora nozīme lietu kārtībā. Tāpat notikušais vēlreiz akcentēja arī mūsu telpu jautājumu, tostarp ģeogrāfiskā izvietojuma kontekstā. Zemgales tiesu apgabala un Jelgavas prokuratūras ēka atrodas pilsētas nomalē, kur šāda zādzība bija vienkārši izdarāma. Jebkurā gadījumā tā ir viela pārdomām par telpu un ēku tehnisko un drošības stāvokli – kādas ir durvis un logi, cik viegli ir tos atvērt, kādas drošības pakāpes signalizācijas ir uzstādītas un tamlīdzīgi.

Vai pēc šī gadījuma kāds no varas pārstāvjiem ir izrādījis interesi par reālo situāciju prokuratūrā un piedāvājis atbalstu trūkumu novēršanai, lai kas tāds vairs neatkārtotos?

Padomus visi māk dot, bet materiāls atbalsts tam neseko. Ja pats kaut ko izplēš ar nagiem un zobiem, tad pie kaut kā vēl var tikt, bet citādi – ne.