Ekonomiskās situācijas saspringtības, iedzīvotāju tiesiskās informētības pieauguma un neskaidrību likumu grozījumos dēļ ir izveidojusies tendence, ka fiziskas personas sūdzas par katru patiesu vai iedomātu tiesību aizskārumu un prasa kādu kompensāciju, piemēram, par to, ka valsts iestādes nav nodrošinājušas pienācīgu kārtību, tāpēc blēži ir noņēmuši naudu no pazaudētas kredītkartes, zagļi personas apcietinājuma laikā apzaguši māju, nav nodrošināta kārtība liela mēroga pasākumā, medicīniskā apkalpošana nav kvalitatīva, cietumā uzturs nav pietiekami labs utt. Nav noliedzams, ka ir arī pamatotas sūdzības, bet daudzas par tādām netiek atzītas. Tātad blakus civiltiesiskajiem strīdiem parastajā izpratnē pieaug tādu strīdu skaits, kur tiek izvirzītas pretenzijas sakarā ar valsts pārvaldes iestāžu darbību vai bezdarbību. Mūsdienu trauksmainajā laikmetā nākušas klāt jaunas parādības, kas ārzemēs nereti izpaužas plašos nemieros ar skatlogu demolēšanu un automašīnu dedzināšanu, šaujamieroču lietošanā veikalos un skolās, terora aktos.

Kārtības uzturēšanai valsts dažkārt spiesta iesaistīt ne tikai policiju, bet arī zemessargus un armijas daļas. Un aizvien biežāk atrodas cietušie, kas uzskata, ka valsts kopumā, policija, armija vai ceļu uzturēšanas dienesti nav izdarījuši visu, lai cilvēkus pasargātu, un prasa attiecīgu kompensāciju. Presē izskanējuši pārmetumi, piemēram, citas valsts policijai, ka tā pārāk vēlu ieradusies, lai pārtrauktu jauniešu apšaušanu uz kādas salas¹. Vairākas tiesu prāvas par kaitējuma atlīdzību sakarā ar Talsu 1997. gada traģēdijā cietušajiem, mācībās bojā gājušiem karavīriem, kā arī par darba strīdiem sakarā ar darbinieku skaita samazināšanu Rīgas pašvaldībā aktualizēja jautājumu par juridiskas personas statusu un pienākumiem gan Valsts pārvaldes iekārtas likuma un Civillikuma iztulkošanas aspektā, gan fundamentālu teorētisku jautājumu aspektā. Dažos šādos gadījumos noskaidro tiešo vaininieku un sauc pie kriminālatbildības, bet no notiesātās personas gandrīz nekad neizdodas saņemt cietušajam piespriesto kaitējuma atlīdzību. Tad tiek meklētas iespējas saņemt vēl kaut ko no valsts pārvaldes institūcijas vai valsts kopumā. Šādi gadījumi prasa vispusīgu, dažādas tiesību nozares aptverošu analīzi, kā 2010. gada nogalē notikušajā konferencē norādīja Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese profesore Ineta Ziemele².

Cilvēktiesību aizsardzības jomā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis, tostarp Latvija, ir uzņēmušās augstas saistības, kuru izpildes nodrošināšanā piedalās arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Konvencijas 41. pants nosaka: "Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējās tiesību normas paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku novēršanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību."

Cilvēka pamattiesību, kā arī citu mantisko un nemantisko tiesību aizsardzībai tiek lietoti gan civiltiesiski, gan administratīvi un krimināltiesiski līdzekļi, attiecīgi arī tiesu instances izskata trīs dažādu kategoriju lietas.

XXI gadsimta sākumā Latvijā ir notikušas būtiskas pārmaiņas valsts pārvaldes tiesiskajā regulējumā, kas liek apgalvot, ka nākotnē jautājumi par kaitējuma atlīdzību publisko tiesību un attiecību novadā risināmi citādi, nekā noteica likumi 1997. gadā, kad notika Talsu traģēdija, kurai sekoja vairāk nekā desmit prasības tiesā par kaitējuma atlīdzību. Ir izveidotas administratīvās tiesas, pieņemti vairāki likumi: Administratīvā procesa likums (turpmāk – APL)³, Valsts pārvaldes iekārtas likums⁴, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums⁵. Atzīmējams arī šo pārmaiņu pirmais vēstnesis – 1998. gada 28. maijā pieņemtais likums "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu"⁶. Iepriekš nosauktie likumi ir vērsti uz tiesisko attiecību sakārtošanu valsts pārvaldē, skarot arī mantisko atbildību, kas ilgstoši tikusi uzskatīta par civiltiesību jomu (izņemot, protams, administratīvos sodus un kriminālprocesā regulēto mantas konfiskāciju un mantiskas kompensācijas noteikšanu, agrāk – civilprasības apmierināšanu, cietušajam).

Lietas, kas nonākušas līdz Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam, varētu radīt iespaidu, ka civilprocesuālais ceļš ir vienīgais un īstais, kādā risināmi kaitējuma atlīdzības jautājumi gadījumos, kad par prasījuma pamatu norādīta valsts pārvaldes institūciju nepienācīga savu uzdevumu pildīšana sabiedriskās kārtības un drošības garantēšanai. Šis iespaids ir maldīgs, kaut gan 1997. gadā, kad radās pamats prasībām sakarā ar minēto Talsu traģēdiju, tas bija atbilstošs tā laika likumiem.

Tātad citās tiesu lietās par kaitējuma nodarīšanu daudzas atbildes jau būs meklējamas norādītajos likumos un judikatūra veidosies šo likumu ietekmē. Taču nevar apgalvot, ka jau ir pilnīga skaidrība par mantiskās atbildības regulējumu.

Varam konstatēt šādas patiesības un problēmas:

1. Atlīdzība par zaudējumiem un morālo kaitējumu paredzēta gan civiltiesībās, gan administratīvajās tiesībās.

2. Šādi prasījumi virzāmi civilprocesa vai administratīvā procesa kārtībā.

3. Ir jāatrod droši kritēriji šo divu veidu prasījumu nošķiršanai, lai neradītu jucekli vai patvaļu.

4. Jānoskaidro, kādi ir tie subjekti, pret kuriem var vērst prasījumus vienā un otrā gadījumā, tostarp kādas ir atšķirības starp juridisku personu civiltiesībās un publisku personu valsts pārvaldes attiecībās.

Būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka jaunie – 2002. un 2005. gada – likumi nosaka visu strīdu, kuros ir valststiesību (administratīvi tiesiskais) elements, nodošanu administratīvā procesa jomai un pilnībā izslēdz civiltiesiskus strīdus starp fizisku personu un valsts institūciju, tostarp cilvēktiesību aizsardzībā.