15. Novembris 2011 /NR. 46 (693)
Skaidrojumi. Viedokļi
Mantiskā atbildība privātajās un publiskajās tiesībās
37
Dr.habil.iur.
Kalvis Torgāns
LU Juridiskās fakultātes profesors, LZA akadēmiķis, Augstākās tiesas senators 

Ilgus gadu desmitus zaudējumu atlīdzība tika uztverta vienīgi kā civiltiesiskas atbildības veids un tika uzskatīts, ka atbildību tajā var uzlikt vai nu fiziskai, vai juridiskai personai. Taču šī gadsimta sākumā Latvijā pieņemti vairāki likumi, kas nosaka pienākumu atlīdzināt zaudējumus un kompensāciju par personisku (morālu) aizskārumu valsts pārvaldes jomā, kur atbildību var uzlikt valstij kopumā vai noteikta veida pārvaldes institūcijai. Turklāt jautājumi risināmi administratīvā procesa ietvaros, attiecīgos gadījumos iesaistot administratīvo tiesu. Šīs pārmaiņas ir radījušas neskaidrības par atbildības veidiem un atbildīgajiem subjektiem, kā arī "pārejas laika grūtības". Tās analizētas šajā rakstā.

Ekonomiskās situācijas saspringtības, iedzīvotāju tiesiskās informētības pieauguma un neskaidrību likumu grozījumos dēļ ir izveidojusies tendence, ka fiziskas personas sūdzas par katru patiesu vai iedomātu tiesību aizskārumu un prasa kādu kompensāciju, piemēram, par to, ka valsts iestādes nav nodrošinājušas pienācīgu kārtību, tāpēc blēži ir noņēmuši naudu no pazaudētas kredītkartes, zagļi personas apcietinājuma laikā apzaguši māju, nav nodrošināta kārtība liela mēroga pasākumā, medicīniskā apkalpošana nav kvalitatīva, cietumā uzturs nav pietiekami labs utt. Nav noliedzams, ka ir arī pamatotas sūdzības, bet daudzas par tādām netiek atzītas. Tātad blakus civiltiesiskajiem strīdiem parastajā izpratnē pieaug tādu strīdu skaits, kur tiek izvirzītas pretenzijas sakarā ar valsts pārvaldes iestāžu darbību vai bezdarbību. Mūsdienu trauksmainajā laikmetā nākušas klāt jaunas parādības, kas ārzemēs nereti izpaužas plašos nemieros ar skatlogu demolēšanu un automašīnu dedzināšanu, šaujamieroču lietošanā veikalos un skolās, terora aktos.

Kārtības uzturēšanai valsts dažkārt spiesta iesaistīt ne tikai policiju, bet arī zemessargus un armijas daļas. Un aizvien biežāk atrodas cietušie, kas uzskata, ka valsts kopumā, policija, armija vai ceļu uzturēšanas dienesti nav izdarījuši visu, lai cilvēkus pasargātu, un prasa attiecīgu kompensāciju. Presē izskanējuši pārmetumi, piemēram, citas valsts policijai, ka tā pārāk vēlu ieradusies, lai pārtrauktu jauniešu apšaušanu uz kādas salas1. Vairākas tiesu prāvas par kaitējuma atlīdzību sakarā ar Talsu 1997. gada traģēdijā cietušajiem, mācībās bojā gājušiem karavīriem, kā arī par darba strīdiem sakarā ar darbinieku skaita samazināšanu Rīgas pašvaldībā aktualizēja jautājumu par juridiskas personas statusu un pienākumiem gan Valsts pārvaldes iekārtas likuma un Civillikuma iztulkošanas aspektā, gan fundamentālu teorētisku jautājumu aspektā. Dažos šādos gadījumos noskaidro tiešo vaininieku un sauc pie kriminālatbildības, bet no notiesātās personas gandrīz nekad neizdodas saņemt cietušajam piespriesto kaitējuma atlīdzību. Tad tiek meklētas iespējas saņemt vēl kaut ko no valsts pārvaldes institūcijas vai valsts kopumā. Šādi gadījumi prasa vispusīgu, dažādas tiesību nozares aptverošu analīzi, kā 2010. gada nogalē notikušajā konferencē norādīja Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese profesore Ineta Ziemele2.

Cilvēktiesību aizsardzības jomā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis, tostarp Latvija, ir uzņēmušās augstas saistības, kuru izpildes nodrošināšanā piedalās arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Konvencijas 41. pants nosaka: "Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējās tiesību normas paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku novēršanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību."

Cilvēka pamattiesību, kā arī citu mantisko un nemantisko tiesību aizsardzībai tiek lietoti gan civiltiesiski, gan administratīvi un krimināltiesiski līdzekļi, attiecīgi arī tiesu instances izskata trīs dažādu kategoriju lietas.

XXI gadsimta sākumā Latvijā ir notikušas būtiskas pārmaiņas valsts pārvaldes tiesiskajā regulējumā, kas liek apgalvot, ka nākotnē jautājumi par kaitējuma atlīdzību publisko tiesību un attiecību novadā risināmi citādi, nekā noteica likumi 1997. gadā, kad notika Talsu traģēdija, kurai sekoja vairāk nekā desmit prasības tiesā par kaitējuma atlīdzību. Ir izveidotas administratīvās tiesas, pieņemti vairāki likumi: Administratīvā procesa likums (turpmāk – APL)3, Valsts pārvaldes iekārtas likums4, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums5. Atzīmējams arī šo pārmaiņu pirmais vēstnesis – 1998. gada 28. maijā pieņemtais likums "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu"6. Iepriekš nosauktie likumi ir vērsti uz tiesisko attiecību sakārtošanu valsts pārvaldē, skarot arī mantisko atbildību, kas ilgstoši tikusi uzskatīta par civiltiesību jomu (izņemot, protams, administratīvos sodus un kriminālprocesā regulēto mantas konfiskāciju un mantiskas kompensācijas noteikšanu, agrāk – civilprasības apmierināšanu, cietušajam).

Lietas, kas nonākušas līdz Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam, varētu radīt iespaidu, ka civilprocesuālais ceļš ir vienīgais un īstais, kādā risināmi kaitējuma atlīdzības jautājumi gadījumos, kad par prasījuma pamatu norādīta valsts pārvaldes institūciju nepienācīga savu uzdevumu pildīšana sabiedriskās kārtības un drošības garantēšanai. Šis iespaids ir maldīgs, kaut gan 1997. gadā, kad radās pamats prasībām sakarā ar minēto Talsu traģēdiju, tas bija atbilstošs tā laika likumiem.

Tātad citās tiesu lietās par kaitējuma nodarīšanu daudzas atbildes jau būs meklējamas norādītajos likumos un judikatūra veidosies šo likumu ietekmē. Taču nevar apgalvot, ka jau ir pilnīga skaidrība par mantiskās atbildības regulējumu.

Varam konstatēt šādas patiesības un problēmas:

1. Atlīdzība par zaudējumiem un morālo kaitējumu paredzēta gan civiltiesībās, gan administratīvajās tiesībās.

2. Šādi prasījumi virzāmi civilprocesa vai administratīvā procesa kārtībā.

3. Ir jāatrod droši kritēriji šo divu veidu prasījumu nošķiršanai, lai neradītu jucekli vai patvaļu.

4. Jānoskaidro, kādi ir tie subjekti, pret kuriem var vērst prasījumus vienā un otrā gadījumā, tostarp kādas ir atšķirības starp juridisku personu civiltiesībās un publisku personu valsts pārvaldes attiecībās.

Būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka jaunie – 2002. un 2005. gada – likumi nosaka visu strīdu, kuros ir valststiesību (administratīvi tiesiskais) elements, nodošanu administratīvā procesa jomai un pilnībā izslēdz civiltiesiskus strīdus starp fizisku personu un valsts institūciju, tostarp cilvēktiesību aizsardzībā.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
37 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
BB
5. Decembris 2011 / 12:13
0
ATBILDĒT
Rakstā pareizi norādīts, ka, piemēram, ministrijai nav savas gribas, tātad arī valdījuma - ministrijas rīkojas valsts vārdā un, tāpēc arī atbild ar valsts mantu. Ministriju atbildība ir valsts iekšējā lieta. Ārvalstu literatūru var sākt pētīt ja pastāv kāda problēma vai jautājums.

God.komentētāji - kur ir problēma?...rakstā gan tas minēts, tomēr ātrumā to neuzstvēru. ; )
Eksperts III
22. Novembris 2011 / 10:38
0
ATBILDĒT
Lai cik dīvaini tas neskanētu, profesors Torgāns arī civiltiesībās orientējas ļoti ierobežotā spēles laukumā . Kā te jau viens minēja viņam tīri labi padodas problēmu izvirzīšana , bet ļoti vāji to risināšana un argumentēšana . Ja tam visam klāt nāk valodu ierobežota zināšana , kas liedz iepazīties ar mūsdienu(!) tiesībām , tad aina kļūst pavisam skumja .
jurists
21. Novembris 2011 / 10:40
0
ATBILDĒT
K.Torgāna kungs pieņem kā vispārīgu un negrozāmu patiesību Civilprocesa likuma 71.pantu,kas nosaka, ka par pusēm civilprocesā var būt vienīgi fiziskās un juridiskās personas. Vienlaikus K.Torgāna kungs atzīst arī izņemumus no šiem \\\"Svētajiem rakstiem\\\" - Civilprocesa likuma -, dāsni pieļaujot par pusēm civilprocesā būt arī personālsabiedrībām un komercsabiedrību filiālēm. Ja Civilprocesa likuma 71.pants vairs neatbilst jaunāku tiesību aktu normām, tādu kā Komerclikuma, Valsts pārvaldes iekārtas likuma, Administratīvā procesa likuma, vai nav beidzot pienācis laiks Civilprocesa likuma 71.pantu attiecīgi precizēt? Protams, var jau mēģināt izlīdzēties ar juridiskās metodes lietošanu, konstatējot savstarpēji pretrunīgas tiesību normas. Taču vai tas vienmēr garantē pareizu lietas izspriešanu?
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 34
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties