Zaudējumu piedziņas praktiskās grūtības

Zaudējumu atlīdzības galvenais uzdevums ir restitūcija jeb iepriekšējā stāvokļa atjaunošana.⁵ Tā kā restitūcija natūrā parasti nav iespējama, tad cietušais tā vietā saņem taisnīgu apmierinājumu naudas izteiksmē.⁶ Praksē ir izrādījies, ka faktisko zaudējumu atlīdzināšana saskaņā ar vispārējām zaudējumu atlīdzības normām pieder pie visgrūtākajiem jautājumiem intelektuālā īpašuma strīdos.⁷ Faktisko zaudējumu, tajā skaitā atrautās peļņas, piedziņa bieži vien nedod cietušajam intelektuālā īpašuma īpašniekam pienācīgu apmierinājumu par notikušo aizskārumu. Lai arī izdodas konstatēt un pierādīt pašu tiesību aizskāruma faktu, ir grūti vai pat neiespējami konstatēt un pierādīt nodarīto zaudējumu apmēru – tiesību īpašnieka esošās mantas samazinājumu un neiegūto peļņu. Kā novērtēt preču zīmes vērtības krišanos? Kā aprēķināt atrauto peļņu, ja tirgū bez cietušā un pārkāpēja darbojas vēl citi dalībnieki? Šādi aprēķini balstās uz pārāk lielām varbūtībām, kas, tiesas skatījumā, nav pietiekamas, lai apmierinātu prasību. Pierādījumu trūkuma dēļ prasības nereti tiek noraidītas pilnībā.⁸

Zaudējumu apmēra pierādīšanu apgrūtina arī apstāklis, ka jau tā cietušajam tiesību īpašniekam nākas atklāt savus finanšu datus, kas jo īpaši nav patīkami lietās, kurās prasītājs un atbildētājs darbojas vienā tirgū un ir konkurenti. Šeit nepalīdz arī Civilprocesa likumā paredzētā iespēja skatīt lietu slēgtā sēdē⁹, jo tādā veidā tiek vienīgi nodrošināts, ka informācija nekļūst zināma plašākai sabiedrībai. Turpretī iespēju, ka ar vienas puses komercinformāciju iepazīstas tikai tiesnesis vai tiesas nozīmēts eksperts, Civilprocesa likums neparedz. Attiecīgi prasītāji intelektuālā īpašuma strīdos bieži vien nemaz nemēģina piedzīt nodarītos zaudējumus, lai vēl vairāk nekaitētu savai komercdarbībai.

Ārvalstu pieredze

Ņemot vērā faktiski ciesto zaudējumu pierādīšanas grūtības, intelektuālā īpašuma lielvalstīs jeb valstīs ar ļoti attīstītu un augstu intelektuālā īpašuma aizsardzību (piemēram, Lielbritānijā, Vācijā, Francijā, Nīderlandē) tiesību tālākveidošanas ceļā ir rastas alternatīvas metodes un līdzekļi, kas ir iedarbīgāki nekā faktisko zaudējumu piedziņa. Lai arī šo līdzekļu dogmatiskā izpratne un piemērošanas iespējas dažādās valstīs atšķiras, to pamatiezīmes ir vienādas.

Pirmkārt, tiesas ir atzinušas, ka faktisko zaudējumu vietā no atbildētāja var piedzīt licences atlīdzību. Licences atlīdzība ir naudas summa, ko pārkāpējs būtu maksājis, ja puses laikus savā starpā būtu noslēgušas līgumu par intelektuālā īpašuma objekta izmantošanas tiesību nodošanu.

Otrkārt, tiesu praksē ir atzīts, ka piedziņu var vērst arī uz pārkāpēja negodīgi gūto peļņu. Tādā gadījumā prasītājs saņem to summu, ko atbildētājs ir guvis, prettiesiski izmantojot prasītāja intelektuālo īpašumu.

Abas šīs metodes atbrīvo intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku no faktisko zaudējumu pierādīšanas pienākuma, vienlaikus nodrošinot taisnīgumu un atjaunojot līdzsvaru prasītāja un atbildētāja starpā.