Ar 2011. gada 4. augusta likumu1 Saeima grozīja Civilprocesa likuma 141. panta pirmo daļu, nosakot, kādus ar prasības nodrošināšanu saistītos lēmumus lietas dalībnieki ir tiesīgi pārsūdzēt. Tādējādi ir sperti soļi, lai atrisinātu visas neskaidrības, kuras radušās sakarā ar Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta2 un 2010. gada 4. oktobra3 spriedumiem un kurām autors pievērsās savā iepriekšējā rakstā.4 Tomēr ir lietas, kas dara uzmanīgu.
Pirmkārt, jāatzīmē nesaprotamā steiga, kādā šis likumprojekts tika pieņemts, jo tieslietu ministra priekšlikums grozīt minēto normu tika izteikts vienīgi pirms trešā lasījuma,5 uz otro lasījumu 2011. gada 16. jūnijā šāda satura priekšlikuma vēl nebija.6 Ievērojot, ka pieņemtā normas redakcija ir pretrunā ar tiesu praksē attīstīto Satversmes tiesas spriedumu interpretāciju, steiga nav attaisnojama un neveicina juridiskās sabiedrības izpratni par strīdīgajiem jautājumiem.
Otrkārt, pieņemtā normas redakcija, autora ieskatā, pilnībā neatbilst Satversmes tiesas spriedumos veiktajai jautājuma analīzei, un ir konstatējami priekšnoteikumi jaunas konstitucionālās sūdzības iesniegšanai.
Saskaņā ar pieņemto likuma redakciju, kas stājās spēkā 2011. gada 1. oktobrī, prasītājs var pārsūdzēt lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošināšanu, bet atbildētājs – lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.